Miegs kā jūra. Un nevar tikt krastā.
22. Jūlijs 2007
Manā nākamajā dzīvesvietā noteikti būs balkons, uz kura sauļoties. Esmu par slinku, lai tagad kaut kur brauktu, taču izmisums, ka vēl viena saulaina diena tiek nodzīvota velti - t.i., bez gulēšanas saules staros - mani burtiski plosa, ne vairs grauž.
Jaukā saulainā jūlija svētdienas pēcpusdienā - gluži tādā kā šī, manu dārgo lasītāj, - kādas svarīgas Iestādes ne īpaši svarīga Amatpersona piecēlās no sava darba rakstāmgalda un iegāja tukšajā priekšnieka kabinetā. Tur viņa atvēra logu, veikla kā vāvere uzlēca uz palodzes un izkāpa ārā, nokļūdama tieši uz saules apspīdēta skārda jumta. Ar kurpes purngalu paspērusi tālāk sakaltušu vārnas mēslu un maijvaboles līķi, Amatpersona noklāja uz jumta sauļošanās paladziņu, nosvieda vakar pirktās iešļūcenes, ar vienu kustību norāva pār galvu kleitiņu un, palikusi peldkostīmā, izstiepās uz paladziņa. Ļaudamās saules stariem pašā Rīgas sirdī, viņa vienu brīdi apsvēra iespēju pasauļoties topless, taču birokrātiskais respekts pret Iestādi izrādījās stiprāks.
Ja kāds šajā situācijā būtu pelnījis nosodījumu, tad vienīgi![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
fedrs, kurš, lieliski pārzinādams sieviešu viegli ietekmējamo dabu, raksta pavedinošus komentārus viņu žurnālos.
Ja kāds šajā situācijā būtu pelnījis nosodījumu, tad vienīgi
fedrs, kurš, lieliski pārzinādams sieviešu viegli ietekmējamo dabu, raksta pavedinošus komentārus viņu žurnālos.
Bet cinisms no tiesas ir infantils, tāpat kā sentiments - senils. Jo cinisma pamatā ir bērnišķīga vēlme noliegt savu ievainojamību, tāds izmisuša brēkuļa asaru aizžņaugts kvieciens: "Bet es, vienalga, jums visiem parādīšu!!!" vai pirmoreiz šņabi dzeroša pubertātnieka pretenzija uz dzīvesgudrību, nē, es par to nesmejos, bet man tas nopietni šķiet garlaikojoši, ja parādās tīņu izpildījumā - stāsts sens kā pasaule - un kaitinoši, ja ar to mēģina manipulēt cilvēki, kas jau sasnieguši 20 gadu vecumu.
Savukārt sentiments ir šķebinoši atbruņojošs kā vecišķi bezzobains smaids, kā tāds vecmāmiņas uzplikšķinājums pa dibenu - tajā ir nojēga par jūtu primitīvumu, tas ir kaitinošs, tāpēc ka banāls, un banāls, tāpēc ka patiess.
Savukārt sentiments ir šķebinoši atbruņojošs kā vecišķi bezzobains smaids, kā tāds vecmāmiņas uzplikšķinājums pa dibenu - tajā ir nojēga par jūtu primitīvumu, tas ir kaitinošs, tāpēc ka banāls, un banāls, tāpēc ka patiess.