Kurvjzieža kontemplācijas

Man nepatīk, ka Emīlija ir tāda tramīga bailule. Viņa baidās no kāpņu telpas, no maniem radiniekiem, no slotas - labi, ka vismaz no pavērta loga vairs nebaidās. Un, kad es viņu iznesu pagalma pastaigā, viņa saraujas kā mazs pundurtrusītis, un viss man pieplakušais ķermenītis nepārprotami vibrē - "tikai, lūdzu, neatstāj te mani, tikai neatstāj!" Es saprotu - grūta bērnība, ilgstoša badošanās, vārnām pilns pagalms, rijīgs un nekaunīgs brālis, kritiens kanalizācijas šahtā...Bet tagad, kad viņa var augām dienām, dzīvoties mierīgā, drošā vidē, trenkāt rotaļlietas, labi baroties un vispār izlept kā sīka nēģeru princese, varēja taču kādu normālu pašapziņu atgūt, ne?