Aizvadītā nedēļa kā pretošanās summertimesadnessam. Man patika pirmdienas vakara garā pastaiga Lastādijā. Parki bija tumšzaļi un saulriets sarkans.
Otrdien bija kārtējais jaukais ebreju pasākums, kura laikā, iespējams, izdzēru pārāk daudz vīna un izpļāpāju pārāk daudz vārdu.
Trešdien beidzot apskatīju indīgos augus Botāniskajā dārzā. Diemžēl superindīgo velnarutku no daudz mazāk indīgā suņustobra un nekaitīgā suņuburkšķa neatšķiru joprojām. Toties nu zinu, ka gandrīz visi Latvijas indīgie augi pieder vai nu čemurziežu, vai nakteņu, vai gundegu dzimtai. Gribējās mazliet vairāk zinātnes tajā pasākumā, bet ir tā, kā ir. Botāniskajā dārzā ļoti krāšņi saziedējušas dālijas un flokši - turklāt nemaz ne indīgi, to dēļ vien bija vērts turp aizbraukt.
Ceturtdien biju garā pastaigā uz Sarkandaugavu, pēc tam sajutos piekususi un neaizgāju uz Kaņepi, iespējams, palaidu garām interesantu muzikālo piedzīvojumu.
Piektdien kārtoju Lietas.
Sestdien bija brančs ar Čaku, vakarā uznāca melanholija, neaizgāju uz ērģeļmūzikas koncertu.
Svētdien introversijas uzplūdos izlasīju "Aptiekāru Melhioru un Olevistes baznīcas noslēpumu" - būtu gaumīgāks, ja tā templiešu h**ņa nebūtu piepīta klāt, un ja autoram nebūtu sagribējies uz beigām būt ļoti jau nu semiotiskam. Taču visnotaļ der Šīsvasaras Lubenes godpilnajai nominācijai.
Pagaidām viss liecina, ka šī nedēļa būs vēl garlaicīgāka. Jātīra māja, jālasa draugu disertācijas, jālaista puķes. Stefanote, ķēms, joprojām nezied, sāku baidīties, ka vēl tie pārbriedušie pumpuri nenobirst, tpu, tpu, tpu.
Otrdien bija kārtējais jaukais ebreju pasākums, kura laikā, iespējams, izdzēru pārāk daudz vīna un izpļāpāju pārāk daudz vārdu.
Trešdien beidzot apskatīju indīgos augus Botāniskajā dārzā. Diemžēl superindīgo velnarutku no daudz mazāk indīgā suņustobra un nekaitīgā suņuburkšķa neatšķiru joprojām. Toties nu zinu, ka gandrīz visi Latvijas indīgie augi pieder vai nu čemurziežu, vai nakteņu, vai gundegu dzimtai. Gribējās mazliet vairāk zinātnes tajā pasākumā, bet ir tā, kā ir. Botāniskajā dārzā ļoti krāšņi saziedējušas dālijas un flokši - turklāt nemaz ne indīgi, to dēļ vien bija vērts turp aizbraukt.
Ceturtdien biju garā pastaigā uz Sarkandaugavu, pēc tam sajutos piekususi un neaizgāju uz Kaņepi, iespējams, palaidu garām interesantu muzikālo piedzīvojumu.
Piektdien kārtoju Lietas.
Sestdien bija brančs ar Čaku, vakarā uznāca melanholija, neaizgāju uz ērģeļmūzikas koncertu.
Svētdien introversijas uzplūdos izlasīju "Aptiekāru Melhioru un Olevistes baznīcas noslēpumu" - būtu gaumīgāks, ja tā templiešu h**ņa nebūtu piepīta klāt, un ja autoram nebūtu sagribējies uz beigām būt ļoti jau nu semiotiskam. Taču visnotaļ der Šīsvasaras Lubenes godpilnajai nominācijai.
Pagaidām viss liecina, ka šī nedēļa būs vēl garlaicīgāka. Jātīra māja, jālasa draugu disertācijas, jālaista puķes. Stefanote, ķēms, joprojām nezied, sāku baidīties, ka vēl tie pārbriedušie pumpuri nenobirst, tpu, tpu, tpu.