![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Šodien beidzot ieviesu mājās mirti, pēc kuras biju tvīkusi kopš augusta. Podā iespraustais kartona gabaliņš vāciski vēsta, ka šī nesīs laimi, rotādama brūteskleitu, bet nav izmantojama uzturā. Kā tad nez paliek ar slavenajiem Vidusjūras zemju miršu liķieriem? Vai tie top no kādas citas šķirnes mirtēm darināti?
Jāatzīst, ka neizprotami astrāli spēki ir sākuši caur mani attīstīt dārzkopības programmu. Ja, ievācoties šajā dzīvoklī pirms 7 gadiem, biju pārliecināta, ka ļoti ātri nobeigšu uz palodzes stāvošo naudaskoku un ieviesīšu florasbrīvu zonu, tad tagad man ir:
1) tas pats naudaskoks, vairākkārt noļucis tuvu nāvei, ikreiz saņēmies un augšāmcēlies, tagad kupli izpleties pa visu podu, noliecis ieskaņoties kāros zarus līdz pat palodzei;
2) alveja, S dāvināta, starp citu, svaigi atnesusies - klau, Up, vai Tu joprojām gribi viņas mazuli, vai arī esi jau dabūjusi alvejbebīti kur citur?
3) mājassvētība kā māmuļas sālsmaizes dāvana (ah, cik tradicionāli, ah, cik simboliski!);
4) Ķīnas roze, savākta kā spraudenis no vecāku mājām brīdī, kad man ļoti sagribējās ko ziedošu;
5) dracēna, kurai draudējaiemidzināšana izmešana, pamazām sniedzas uz griestiem;
6) sīklapu efeja, maza un ņipra;
7) Stefanotis, par kuru jau rakstīju - ziedi sen jau novītuši, nav no rudens saudzēti, taču lapas zeļ un stīgas vijas;
8) Stefanota attāls līdzinieks Prospero, kurš tam visticamāk nav pat radinieks, jo nāk no Clerodendrum-u klana, kamēr Stefanotis, kā zinām, ir cēlies no Floribundām;
9) asais, spicais pipars, kas nebūtu pat skaitāms, jo augļi drīzumā tiks ievārīti zupā, bet pats nokaltis un izsviests, taču nezināmais zaļais spēks manā galvā čukst, ka var taču savākt sēklas un nodrošināties pipariem visu nākamo sezonu;
10) un visbeidzot - mirte, mana ilgi cerētā mirte, ja Dies dos, tad augs gana lekni, un es kā Paulīne varēšu apsvērt zārkā likšanos nopušķojusies no galvas līdz kājām.
Kas būs tālāk? Orhidejas? Palmas? Citrusi? Man valdzina viņi visi.
Jāatzīst, ka neizprotami astrāli spēki ir sākuši caur mani attīstīt dārzkopības programmu. Ja, ievācoties šajā dzīvoklī pirms 7 gadiem, biju pārliecināta, ka ļoti ātri nobeigšu uz palodzes stāvošo naudaskoku un ieviesīšu florasbrīvu zonu, tad tagad man ir:
1) tas pats naudaskoks, vairākkārt noļucis tuvu nāvei, ikreiz saņēmies un augšāmcēlies, tagad kupli izpleties pa visu podu, noliecis ieskaņoties kāros zarus līdz pat palodzei;
2) alveja, S dāvināta, starp citu, svaigi atnesusies - klau, Up, vai Tu joprojām gribi viņas mazuli, vai arī esi jau dabūjusi alvejbebīti kur citur?
3) mājassvētība kā māmuļas sālsmaizes dāvana (ah, cik tradicionāli, ah, cik simboliski!);
4) Ķīnas roze, savākta kā spraudenis no vecāku mājām brīdī, kad man ļoti sagribējās ko ziedošu;
5) dracēna, kurai draudēja
6) sīklapu efeja, maza un ņipra;
7) Stefanotis, par kuru jau rakstīju - ziedi sen jau novītuši, nav no rudens saudzēti, taču lapas zeļ un stīgas vijas;
8) Stefanota attāls līdzinieks Prospero, kurš tam visticamāk nav pat radinieks, jo nāk no Clerodendrum-u klana, kamēr Stefanotis, kā zinām, ir cēlies no Floribundām;
9) asais, spicais pipars, kas nebūtu pat skaitāms, jo augļi drīzumā tiks ievārīti zupā, bet pats nokaltis un izsviests, taču nezināmais zaļais spēks manā galvā čukst, ka var taču savākt sēklas un nodrošināties pipariem visu nākamo sezonu;
10) un visbeidzot - mirte, mana ilgi cerētā mirte, ja Dies dos, tad augs gana lekni, un es kā Paulīne varēšu apsvērt zārkā likšanos nopušķojusies no galvas līdz kājām.
Kas būs tālāk? Orhidejas? Palmas? Citrusi? Man valdzina viņi visi.