Vecenīte sapnī redzēja zivi.
Tā ir laba zīme, būs nauda.
Dievs vien to zina, no kurienes.
Varbūt atradīšu, ejot pa dzīvi.
Pret vakaru naudas vēl nebija.
Izaugusi kokā,
ielikta rokā,
nokritusi no gaisa.
Jūras krastā viņa atrada mirušu zivi.
Ak, mīļā, piedod, es nokavēju,
vecenīte teica.
Ja es nebūtu visu dienu naudu meklējusi,
Pēc pasaules niecības skrējusi,
būtu tev dzīvību izglābusi,
būtu tevi jūrā atpakaļ iemetusi.
Jūra pret krastu skalojās klusi.
Ūdens zivīm.
Krasts vecenītēm.
Pa vidu dzīvības līnija,
Uz Mūžību ieslēgta darbībā.
/Aina Pāvulīte. Kultūras Forums/