A thin grey line between black and white

Tikko virs māju jumtiem aizlidoja divi gaisa baloni! Debeszils un sarkans ar melnām pumpiņām. Pasakaini!

Vakar vēroju ūdenspasauli, šodien satiksmi augstu gaisā.

Man ilgu laiku bija aizspriedumi pret Raupi Kauras dzeju. Nezinu, kāpēc biju piešķīrusi tik netaisnīgas birkas, lasot fragmentus internetā. Kopums tomēr ir svarīgs. Tagad kauns, ka reiz biju pateikusi -pārāk popsīga. Pēc grāmatas izlasīšanas tāda sajūta, ka esmu iepazinusies ļoti emocionālu stāstu. ( izvilkumi )

Saskumu, izlasot apgalvojumu Esmu dižens cilvēks, kas veic diženus darbus, jo sajūta, ka tā ir sevis mānīšana vai narcisms. Tad izgāju ārā un pastaigas laikā sastapu puisēnu uz riteņa, kas apņēmīgi dziedāja:"Ņemšu piecus zīmuļus, uzzīmēšu brīnumus!" Tik mīļi! Uzreiz gribēju skriet mājās un zīmēt.

Vakar nofotografēju mīļoto cilvēku pie putna. Tikai tagad pamanīju fonā uzrakstus - mīlestība, gaisma, harmonija. Iespējams, ka drīzumā kļūsim par aizrautīgiem putnu vērotājiem un pazinējiem.

Laikam būs jāievieš raudamais džemperis (mīksts). Pagaidām izlīdzos ar ietīšanos mīkstā un pūkainā sedziņā. Taču saprotu, ka nav ok pēc tam apsegties ar saraudātu segu.

"Kāpēc tu esi tik bēdīgs, Ī-ā?" jautāja Tīģeris.
"Tu tāpat nesapratīsi. Tu vienmēr tikai bumsījies un priecājies," atbildēja Ī-ā.
"Ja es tev uzkrāsotu svītras, tu varētu bumsīties un priecāties kopā ar mani," draugs ierosināja.

Sestdien pēc nogurdinošas dienas, stāvot rindā pie kases, ievēroju plauktā dzirkstošos dzērienus "Mežezers". Uz brīdi šķita jautri iedzert tādu burbuļūdeni, jo atgādina bērnības svinības. Taču sapratu, ka esmu pārāk miegaina, lai ko svinētu.

Ja nu intervijā viss aizmirsīsies, varēšu runāt līdzīgi kā Soko: "Es varbūt esmu, bet varbūt neesmu citplanētietis. Man tikai garšo vegānu saldējums, patīk kaķi, vecas piezīmju grāmatiņas, tirkīzs un gulēšana."

Man ir burvju nūjiņa ar sirsniņu vienā galā. Ar otru galu var rakstīt.

Uz lapiņas var sarakstīt visu, no kā vēlies atbrīvoties. Visu lieko, ko negribi (virtuālais saraksts cibā gan palicis no maija beigām). Un tad rakstīto sadedzināt. Un tad izvēdināt piesmirdināto māju.

Pēc tam var zīmēt koku un darba augļus. Visu, ko gribi (lai top!) Pamatīgās saknes atbildēs uz jautājumu: kāpēc? Tad arī labāk sapratīsi, kas ir ego un dvēseles vēlmes. Vairāk radīsim, mazāk patērēsim.

Tikko telefonā nozvanīja vakar iestatītais atgādinājums -ko tu dari ar savu dzīvi un kurp virzies? Pagaidām tas spēj izsist no ierastā ritma, bet cik ilgi tas strādās? Vai ar laiku liksies kā tāda uzmācīga muša, kas jāpadzen?

Šodien tik skaists, neuzkrītošs zaļums lietū. Un tad sieviete ar koši sarkanu lietussargu ainavu padara nedaudz līdzīgu kādai Pjēra Bonāra gleznai.


Vēl ievēroju, ja sešos no rīta atver logu, var manīt dažus drosmīgus putnus lidojam ļoti tuvu. Uz brīdi šķita, ka spārni skars palodzi.

Vakar pa tramvaja logu manīju cilvēkus ar ziediem rokās. Izskatījās pēc svinīga gājiena uz Uzvaras pieminekli. Protams, svinēt kara beigas ir jauki, taču Ribentrova-Molotova pakts ir pierādījums, ka nebija labo šajā karā.

Šodien uz ielas un vilcienā redzēju diezgan daudz meiteņu ar ziediem. Vai priecīgāk ir dāvināt vai saņemt?

Rīt mammas "dārzā" pie lodžijas pārstādīšu dāvināto hiacinti. Lai dzīvība turpinās.

P.S. Izrādās, ka kaķēns šodien bija atnesis savu "dāvanu" - nomedītu žurku. Varbūt viņam bija liela vilšanās, ka divkāji to nenovērtē.

Ja es neticētu dzīvībai, diez vai censtos tā glābt pirms gada dāvināto puķīti/augu. Neatmetu ar roku, kad karstuma vai nepareiza podiņa dēļ tai sāka kalst lapas, kad ziemas tumsā tā sāka nīkuļot, kad kaķēns pirms mēneša to apgāza (vairākas stundas auga saknes atradās uz grīdas, ne zemē). Tāpēc tik liels prieks, ka puķītei pirms nedēļas tomēr parādījās pumpuri, un tagad jau zied! Tikai savādi, ka blakus tai sācis augt cits noslēpumains augs.

Ja ir atšķirīgas intereses, tad arī neko nevienam nav iespējams izdarīt pa prātam.

Kopš kura laika "piesārņot latest posts ar palagien" skaitās sliktais tonis cibā?

Kad pirms gulētiešanas paskatos pa logu, jūtos nedaudz sirreāli, ieraugot, ka pie mājas pāri ceļam joprojām deg Ziemassvētku eglīte.

Redzēju divus dzeltenus tauriņus. Atgādinājums, ka jālasa Himenesa "Dzeltenais aprīlis". Pie lielveikala akordeonists spēlēja Sous le ciel de Paris.
Vēl ar E. pamanījām, ka pēdējā laikā diezgan daudz cilvēku tērpušies dzeltenā.

Kā lai priecājas par ziediem, ja Feju meitene jūtas apbižota?

Kāpēc sabiedrībā nav pieņemts ziedus dāvināt vīriešiem?

https://youtu.be/WByGMjdejD4

Par atlikušajiem centiem kontā nopirku krāsainu pildspalvu zīmēšanai. Tikai tagad pamanīju, ka jau ceturtā, kurai pie uzgaļa uzraksts Angelic color. Maigi rozā kā ceriņu ziedi, lavandas, gaiši zilā un dzeltenā krāsā. Ja bērnībā un tīņa vecumā daudz zīmēts, ir viegli uz lapas radīt dažādus meiteņu tēlus. Nez kāpēc visgrūtāk ir uzzīmēt kājas, tāpēc bieži zīmētās dāmas paliek bez kājām vai izlīdzos ar supergaru kleitu. Cilvēks no malas droši vien teiktu, ka man trūkstot saiknes ar realitāti un zemi.

Pastaigas laikā krūma zarā redzēju iespraustu dekoratīvo knaģīti ar dzeltenzaļu sirsniņu.

Joprojām neesmu redzējusi nevienu tauriņu. Vai eju pa nepareizajiem ceļiem?

2 m distances ievērošanu uztveru, kā sava veida horeogrāfisku uzdevumu. Vakarpusē pastaigās tomēr iet samērā daudz cilvēku. Tas saprotami. Darbi apdarīti, var izvest suni vai pastaigāties kopā ar dzīvesbiedru un bērniem. Tad nu uz brīdi jautri iet tādā rindiņā (priekšā 4 cilvēki), ievērojot 2-3m distanci. Iztēlojos, ka esam misijā uz citas planētas. Vai arī, ka cilvēkiem ir krekliņi ar uzrakstu "keep your distance" vai "stay away".