A thin grey line between black and white

Kaķis kā dzejolis.

Kad vakar kāpu ārā no autobusa, jauna meitene tēlotā sašutumā savai draudzenei teica:"Nu kā var nesaprast, ka "ej dirst!" nozīmē "Atzvani man!" NU KĀ TO VAR NESAPRAST?:D

Arī pilsētā ir parādījušies tauriņi. Svētdien redzēju dzelteno. Vai atkal būs viltīga un sāpīga vasara pilsētā? Gudri cilvēki gan saka, ka savu dzīvi veidojam mēs paši, un es tam piekrītu. Trešdien redzējām raibo. Vakar apsveicu čehu valodas skolotāju dzimšanas dienā un aizsūtīju magnoliju bildi, kuru bildēju pirms diviem gadiem botāniskajā dārzā. Un viņa atbildēja, ka dievinot magnolijas. Sakritība? Diez vai. Gaidīšu internetā parādāmies ķiršu koka bildes. Laikam jau pirmās bija.

Pa ceļam uz mājām redzēju meiteni garā kleitā, bieziem cirtainiem matiem. Viņa uz brīdi apstājās, lai ciešāk aplūkotu mājas sienu, kur spraugas starp akmeņiem aicina izzināt noslēpumus. Man šķiet, ka šo meiteni šajā apkaimē biju redzējusi jau martā, kad viņa kopā ar puisi brauca ar elektroskrejriteni un smējās. Kleita vai mētelis viņai toreiz bija zaļā krāsā. Šodien viņa izskatījās nopietna, domīga un kleita bija pelēka, ar daudziem volāniem. Nav ne jausmas, kāpēc viņu atceros. Varbūt tāpēc, ka viņa iemieso kaut kādas asociācijas ar kino.

Ja pašreizējā dzīvoklī būtu pieejamas ģimenes fotogrāfijas, es pati arī izpildītu šos foršos uzdevumus, lai gan sen jau neesmu bērns.



https://lcca.lv/lv/notikumi/radosas-aktivitates-gimenem-un-berniem-majas-kopa-ar-izstades--neertas-pagatnes--saistitas-pasaules-/#izstade

"The melancholic "Stratosphere" is about Beck's close childhood friend who he lost to heroin around 2000. The young Beck Hansen looked up to him, and when he overdosed in a motel room, the singer was mortified. Beck explained to English newspaper The Sun:

"It's about needing to escape and the lyrics are talking about heroin and that mind state of somebody wanting to numb out and go somewhere else. It's a theme throughout the record and I was thinking about hyperspace and space travel. We live in a time when it feels like the walls are closing in and there is anxiety and uncertainty.""

Piefiksēju, ka aptuveni pirms pieciem gadiem izveidojās nelāgs paradums rīt šokolādi, ja negribas sastapties ar nomācošām emocijām. Labi, ka ir gudrs ķermenis/prāts, kas pasaka stop īstajā brīdī. Vai arī atrodas interesantākas nodarbes. Šķiet, ka tīņa vecumā tā nebija, parasti ieslēdzos istabā un klausījos mūziku vai zīmēju, ja jutos slikti. Labākajā gadījumā rakstīju dienasgrāmatu. Varbūt tad vēl nebija tik ļoti bail no sevis vai emocijām. Vēlāk klāt nāca gulēšana. Atlika vien saritināties čokurā un glābjošais miegs bija klāt. Bet nevarētu teikt, ka pēc pamošanās justos labāk, dažos gadījumos pat vēl sliktāk. Vēl viens pašaizsardzības mehānisms bija kādas svešvalodas mācīšanās. Arī garas pastaigas. Kas tad īsti traucē tā vienkārši pasēdēt ar sevi? Diskomforts un nedrošības sajūta. Tāpēc nesen radās ideja sev izveidot tādu emociju stūrīti kādu parasti uztaisa bērniem bērnudārzā, lai var uz brīdi nolīst aiz gaisīgiem rozā aizkariem un nomierināties. Es arī labāk saprotu, kāpēc zīmēšana var labāk palīdzēt. Jo atmiņas un sajūtas vairāk redzu vizuāli, tēlos, ne vārdos. Uzzīmējot sajūtas, redzi tās, kā daļu no sevis, ne vairs tik abstraktas vai draudīgas. Un tā iespējama saruna ar tām, pārradīšana. Kaut ko līdzīgu es iemācījos arī deju un kustību terapijā. Pirms tam es biju ignorējusi ķermeni, to, cik labs instruments tas var būt emociju izpaušanā, stāstu veidošanā un sevis izzināšanā.

Izgāju vakara pastaigā un sastapu trīs cieši apskāvušos pārīšus. Vienu netālu no kāpņutelpas ārdurvīm, otru tuvajā parciņā pie mājas, trešo autobusa pieturā. Šodien arī spēju priecāties par Ziemassvētku rotājumiem mazajās ieliņās. Cilvēkiem piemīt brīnišķīga izdoma, kad viņi izrotā savu māju logus.

Agri no rīta vīzija par zemeslodi un zaļu sirsniņu
Bērni saplēsa papagaili
Man pastāstīja par japāņu animes tēlu Totoro, kuru neviens nezinot
Brokastīs bija putra "Draudzība"
Uzdāvināja man zīmējumu ar citplanētieti, smaidīgām kastītēm, jūru
Aizbraucām uz jūru un nesalijām, klusums, daudz plašuma, vējš
Atpakaļceļā aizmigu uz pleca mīļajam kaķītim
Spēlējām Alias angļu valodā
Pagatavoju asas un sildošas vakariņas
Pašlaik nevaru izvēlēties - lasīt grāmatu, pārskatīt tulkojumu vai pazīmēt?

Nedaudz kaitinoši - tiklīdz sāc iejusties grāmatā, un tā tev sāk pamazām iepatikties, ir jāiet gulēt, jo taču jāceļas uz darbu. Droši vien paies krietns laiks līdz izstrādāšu ieradumus un rutīnu, kas palīdzēs vairāk atpūsties, jo pagaidām laiks sev izpaužas tikai garās pastaigās. Pēdējā laikā gribas atpūsties mierīgāk, bet laikam iekšējais perfekcionists vai neirotiķis dzen uz priekšu. Darīt, darīt, darīt.

Ir jauki dzīvot tik tuvu daudziem parkiem. Uz koridora galdiņa krājas aizvien vairāk kastaņu. Pa dienu vēroju, kā bērni slepus kastaņus iebāž kabatā. Un arī aptiekā jaunam vīrietim no kabatas kastaņi izkrita. Mūzikas skolotāja šajās nedēļās dzied dziesmiņas par kastaņprieku.

3 dienas man bija privilēģija 4 stundas būt vienā punktā un vērot apkārtni, kā mainās apgaismojums, kā top jauns bārs (pāris minūšu laikā puisis uz sienas radīja zīmējumu), pārgalvīgos puišus uz skeita dēļiem, riteņbraucējus, gājējus, satiksmi, tūristus uz skrejriteņiem.Atcerējos, kā Monē gleznoja Ruānas katedrāli dažādos diennakts laikos. Vēl netālu ievēroju ēstuvi ar jocīgu nosaukumu "Karbonāde". Taču tā šķiet diezgan glīta vieta, kur strādā laipni un jauki cilvēki. Taču dzīvoklī (Lietisko pierādījumu muzejā) bērnistabā apraudājos. Jo ikdienā citu dzīves,vardarbīgas attiecības varbūt šķiet kaut kas abstrakts. Bet te viss bija tik tuvu. Baisi. Un mājupceļā,kad jau krēsloja, ievēroju, ka maza meitenīte man cenšas turēties blakus.

Iepazinos ar vēl vienu ikdienā neievērotu vietu - bijušo Sporta pils teritoriju, kas tagad ir dabas un kaķu valstība. Pārsteidzoši, ka urbānā vidē ir šāda ar kokiem aizaugusi teritorija. Kā teica viena apmeklētāja: "Starp mašīnām, motoriem, rūcieniem". Un nakts stundās vispār kā cita pasaule. "Vai es to visu nosapņoju?" Vēl labi varēju novērot vietējo kaķu gaitas.

Kad pieteicos uz izrādi "Laiks iesnaudies pēcpusdienas saulē", man bija tāda nojausma, ka Furnjē grāmatu "Lielais molns" priekšā lasīs Pēteris Krilovs. Mēs sēdējām bibliotēkas 8. stāvā, taču jutos kaut kā nemājīgi, jo ik pa laikam ienāca ekskursantu grupiņas. Taču ātri pielāgojāmies, pieņēmām šos apstākļus, kā savdabīgu performanci un vairs nejutāmies tik neērti un iztraucēti. Lai gan kaut kas noteikti jauks pazuda, kad lasījums patrūka uz brīdi. Jo atgādina reizes, kad grāmatas lasīšanu var pārtraukt telefona zvans vai kāds cits notikums.

Homo Novus festivālā varēju izjust un iepazīt pilsētu un ēkas no cita skatupunkta, it kā tas viss būtu dzīvs organisms (un ir jau arī!) Tik grūti tomēr aptvert visa veselumu un mijiedarbību. Sāk griezties galva, ja mēģinu vienlaikus aptvert dažādās paralēlās dzīves. Ne tikai cilvēku, bet arī lietu, vides, pilsētas.

LTV nesen reklamēja filmu par cilvēkiem, kas katru rītu mostas citā vietā. Varbūt kādreiz būtu sajūsmā par šādu dzīvi ārpus sistēmas, taču pēdējā laikā gribas radīt savas mājas, īstas mājas, nevis pagaidu. Jo ja vēlies ko dot cilvēkiem, sabiedrībai, vajag savu drošo vietu, mājas, kur atgriezties un atjaunot spēkus. Taču kāda cita manis daļa šo grib saukt par mietpilsoniskumu. Bez daudz kā var iztikt, viss galu galā ir gaistošs. Kāpēc man vajag apkārt lietas, grāmatplauktu, savus sīkumus, mākslas materiālus? Kaķis guļ zālītē apmierināts. Brīvs no lietām. Gājputni aizlido vai ir jau aizlidojuši uz citām zemēm. Un gandrīz visās ceļojumu filmās cilvēki aizmet prom ceļasomas un koferus, lai palaistu vaļā lieko. Arī sapņos visas ceļasomas jāatstāj, lai laicīgi paspētu izlēkt no vilciena vai ielēkt tajā. Galu galā galvenais ir sirds siltums. Bez tā visas lietas zaudē jēgu. Pat funkcionālās.

"Lapasas reljefs atgādina bļodiņu, kas atrodas uz 3 km augsta plato. „Bļodiņas” centrā dislocējušies turīgākie ļaudis, kamēr lielisko skatu uz pilsētu no slīpās plaknes bauda mazturīgie."

http://www.anothertravelguide.lv/citadi_marsruti/dienvidamerika/bolivija/bolivija/janis_stirna/ar_divriteni_pa_bolivijas_naves_celu/

Sapnī redzēju, ka jāizlasa divas skaistas grāmatas par Bolīviju. Varbūt tās ir asociācijas par vakar redzēto izrādi, uz kuru kopā bijām ar vīru.

Vakar tikai uzzināju par Empātijas muzeja eksistenci. https://www.empathymuseum.com/
Sapnī redzēju, ka stacijas tuneļos iespējams piemērīt dažādas kurpes.

"Būt vietai, uz kuru iet ir MĀJAS.
Būt, kādam, ko mīlēt, ir ĢIMENE.
Būt abiem ir SVĒTĪBA."

Paralēli darbam iztēlojos 1000 lotosa ziedlapiņas.

Kad iespējamie notikumi sakrīt vienā dienā, prāts uzkaras, jo apvienot visu šķiet nereāli.

Būšana kopā ar mīļoto cilvēku
Brauciens uz Līčiem pie V.
Mammas dzimšanas dienas svinības.
Zīmēšanas/gleznošanas plenērs
Kopienas meditācija
Strādāšana vienatnē