| Par hloroformu Odesā |
May. 21st, 2014|07:35 pm |
Ziņas pilnas ar rakstiņiem, ka 2. maijā notikušajā ugunsgrēkā Odesas Arodbiedrību namā lielākā daļa upuru īstenībā gājuši bojā no saindēšanās ar hloroformu. Protams, ieinteresējos. Protams, kā parasti, ir iebildumi. Šoreiz varētu būt vairāk, nekā parasti, jāteic.
Pirmkārt, jau - "Vairums Odesas traģēdijas upuru nomira no saindēšanās ar hloroforma gāzi, paziņoja Ukrainas Iekšlietu ministrija.". Taču personai vai iestādei, kas tiesīga šādu informāciju paziņot, būtu jābūt vismaz tik kompetentai, lai zinātu, ka hloroforms ir šķidrums, un tāds arī paliek līdz apmēram 60 grādu temperatūrai. Tā kā, korekti būtu runāt par hloroforma tvaikiem.
Atšķirība ir nozīmīgāka, kā pirmajā acu uzmetienā varētu likties. Ja hloroforms būtu gāze, tad rastos jautājumi - kā tad tā gāze tur nonāca? Par šķidrumu var vaicāt to pašu, taču atbildēt vieglāk; šķidrums tomēr ir vienkāršāk uzglabājams, pārnēsājams un pārlejams no viena trauka otrā. Vai, varam pieņemt (vismaz teorētiski - praktiska izskaidrojuma šādai rīcībai nebūtu), ka hloroforms kaut kādā plīstošā traukā tika šajā namā iemests. Ar gāzi tas gluži praktisku apsvērumu dēļ nebūtu izdarāms. Nujā, un ugunsgrēka apstākļos hloroforms, tā kā tā viršanas temperatūra nav aplam augsta, varētu iztvaikot.
Tālāk gan ziņām sākas nedienas ar ķīmijas zināšanām. Lasāmi tādi apgalvojumi, kā "Ukrainas izmeklētāji konstatējuši, ka traģiskajā ugunsgrēkā degusi kāda viela, kas izdalījusi gāzi, no kuras cilvēki zaudējuši samaņu un jau pēc īsa brīža miruši.
Pēc ITAR-TASS ziņotā, minētā viela bijusi hloroforms, kas dažas dienas pirms ugunsgrēka ienests prokrievisko ekstrēmistu ieņemtajā Arodbiedrības namā."
Aiztaupīšu garu šo avotu apsmiešanu. Mans vienīgais komentārs - hloroforms NEDEG. Tik absolūti un konkrēti nedeg, ka savulaik kopā ar tam ķīmiski ļoti līdzīgo tetrahloroglekli lietots kā ugunsdzēsības līdzeklis - līdz brīdim, kad tika secināts, ka šī kombinācija, lai arī uguni nodzēš, pamatīgi piesārņo attiecīgo vietu (neviena no šīm vielām nav īpaši veselīgas, maigi izsakoties).
Par indīgumu jāatzīst - hloroforms tāds var būt. Tiesa, lai kādā ēkā hloroforma tvaiki sasniegtu veselībai tūlītēji bīstamu koncentrāciju, būtu jāpapūlas. Un, ja tas notiktu, ugunsgrēka apstākļos līdz viršanai uzkarstot un iztvaikojot kaut kur noglabātam hloroformam, es būtu gatavs derēt (tiesa, ne uz pārāk milzīgu naudas summu), ka dūmgāzes parastās sasniegtu ar dzīvību nesavietojamu koncentrāciju krietni pirms kaut cik vērā ņemama hloroforma satura parādīšanās gaisā.
Savādi arī šķiet, ka atrastas tieši hloroforma pēdas, taču nekas nav minēts par fosgēna pēdām. Pēdējais rodas hloroforma oksidēšanās rezultātā, un ugunsgrēkam to vajadzētu veicināt. Ne nu gluži ārkārtīgi lielos apmēros, bet tomēr konstatējamos. Fosgēns arī, par hloroformu reaģētspējīgāks būdams, drīzāk varētu saistīties uz dažādām virsmām, un tādējādi būt konstatējams gruvešu paraugu analīzēs. Fosgēns ir arī daudz, daudz indīgāks par pašu hloroformu - tas lietots Pirmajā pasaules karā (ne kā ugunsdzēsības līdzeklis), līdz ar to saceltu lielāku ažiotāžu.
Tiesa, fosgēns rodas arī, degot daudzām citām hloru saturošām vielām. Piemēram, polivinilhlorīdam - šo polimēru lieto daudz kur, tostarp vadu izolācijā, plastmasas cauruļu ražošanā, grīdu pārklājumos, u.c. Vai, piemēram, degot dažādiem freoniem - ja kādā ēkā gadās pavecāks ledusskapis, tad ugunsdzēsēju darbs attiecīgajā vietā kļūst krietni vien bīstamāks. Ja nu analītiķi konkrētajā gadījumā kļūdījušies, un par hloroforma pēdām uzskata fosgēna paliekas (kā nekā, pēdējās, kā minēts, būtu sagaidāmas, hloroformam nonākot citu vielu degšanas vidē), tad šim atradumam var būt pavisam triviāls izskaidrojums.
Cits skaidrojums, kas saistāms ar analītiķu kļūdu, tikai krietni rupjāku - hloroforms paraugos nonācis pašu analītiķu laboratorijā. Nevar noliegt, ka hloroformu krietni vieglāk atrast vidusmēra laboratorijā, nekā jebkur citur. Lai gan folklorā palikuši nostāsti par hloroformu kā anestēzijas līdzekli (vai randiņa līdzekli), tas neatbilst patiesībai jau vairākas desmitgades, hloroforma kaitīguma dēļ. Hroniskas iedarbības rezultātā tas fundamentāli sabeidz aknas, pie kam tiek uzskatīts par potenciālu vēža izraisītāju. Tā kā, grūti iedomāties, ka viena vai otra konfliktā iesaistītā puse būtu kaut kā ieguvusi vai lietojusi hloroformu - kaut vai tāpēc, ka ja cilvēkam ir pieejams hloroforms, tad visticamāk, šim cilvēkam ir pieejams arī kas krietni efektīvāks dažādu tamlīdzīgu sadursmju gadījumos.
Protams, nav grūti saskatīt, ka es cenšos notikušo, pirmkārt, norakstīt uz analītiķu kļūdu, un, otrkārt, apšaubu, ka incidentam būtu kāds sakars ar hloroformu. Šis "otrkārt" ir tādēļ, ka vismaz tāds izklāsts, kāds lasāms ziņās, liekas nepilnīgs, savāds, grūti atbildamus jautājumus rosinošs. Nu, zinot šo to par ķīmiju, tīri intuitīvi kaut kas nelīmējas. Protams, varu kļūdīties, bet lai hloroforma teorijai noticētu, man vajadzēs krietni pārliecinošākas ziņas. M, un "pirmkārt", par analītiķu kļūdām saistīts ar maniem personīgajiem aizspriedumiem pret analītiķiem. Kuriem, cik zinu, savukārt ir analoģiski aizspriedumi pret sintētiķiem, pie kuriem pieskaitu arī sevi. Tur nu neko nevar padarīt. |
|