| |
[19. Sep 2012|17:29] |
pateikšu ka es arī kaut ko par lietu (jo citas lietas, ko teikt, man nav). piecos metros no viena kantora virpuļduravām līdz taksim tiku sašauts lielām lāsēm kā kāds nebraskietis normandijā. a pirms tam, pirms tam, ja tomēr par lietu, pārvarēju sevi un biju laipns, smaidīgs un pat nedaudz koķets ar būtni, ko pirms 2 mēnešiem būtu noslīcinājis purvā. или в скверно-ядовитом океане. skatoties acīs, kurās pamazām zustu spulga.
un tas ir tāpat kā kādā mirklī pie bāra letes, kur viss līksmi līst un visi plūstoši kūst, pēkšņi sākt stellēt koolu. jo man tas tā pa baibām šaibām nav raksturīgi, sevi šitā pārvarēt (drīzāk vienkārši naika aizsegā aizmukt mājās). a ja izdodas pārvarēt sevi, tad viss cits ir štrunts. /bungājam pa ribāju.
p.s., tomēr ir tā, ka nākotne ausmu rožpirksti nesola. un tas ir sūdīgi. bet nekas pārsitīsimies. |
|
|
| |
[19. Sep 2012|17:43] |
|
a ja par ausmu, tad tur man viena vien atmiņa. bija (moš ir vēl tagad) aijai radiniece ausma, tāda mutīga kundze labākajos gados. un tad vienos svētkos aijas brāļadēls viņu netīšām nobildēja, mērķēdams uz mammu, bet nerēķinādamies ar ausmas sejas kustības trajektoriju. tā viņa tika makrouzņemta, cik nu tas ziepjutrauks jaudāja. bet bilde - noēnota māmiņa dibenplānā un milzīga AUSMA, kas īgni lūkojas uz attēla aplūkotāju. |
|
|
| |
[19. Sep 2012|20:10] |
|
Ostu apkakli. Man ir glīta apkakle šim puloveram. Un labi smaržo. |
|
|