| |
[3. Apr 2010|11:10] |
es biju domājis, ka nekad nelasīšu stīvenu kingu, bet šorīt kaut kā viss (visā visumā) stāv tā kā nepareizi. es to šorīt mēģināju sev ieskapēt par tādu kā pēcceļojumu un pagājūšās skaistās apkūres sezōnas depresiju. saulainākā laikā es laikam uzvestos citādi.
vēl man ienāca prātā viena tāda jenkiju štelle - tur dungriņi un ērmots runas veids, kājas plecu platumā, rokas kabatās, rūtains krekls, zem kura šmulīgs vaifbīters, zābaki nesasšņorēti. lūk, ja šis ķēms tikai nosviež izsmēķi pirkstiem, piemin to ar kāju uz tavas čīkstošās dēļu grīdas, nevis izspļauj to ar slaidu trajektoriju, kur nomērķēts, tad lamzaks viņš ir, sisīts, ne jenkijs. |
|
|
| |
[3. Apr 2010|19:41] |
ja kāds pirms pusstundas mani uzfilmētu pie tā agra mijkrēšļa ēnotā palodžgalda, veroties pielijušajā pagalma postažā un ēdot reņģes, laiku pa laikam tās slakot ar alu no stikla glāzes ar osu, izdotos īsts austrumeiropiešu depresīvais. reņģes nav iespējams ēst glīti, pašas par sevi tās izskatās knapas, un draza veidojas kaudzītēm vien, turklāt slinkuma dēļ tās var likt uz šķīvja pa taisno no sarkanā plastmasas maisiņa. arī šķīvja vietā tematiskāk izskatītos avīzes, bet mums mājās tādu nav. piemēram, stokmaņa sīkkatalogu varētu izdīrāt šādam nolūkam, tas mums laiku pa laikam nonāk pastkastē. bet tā tas tikai izskatītos.
patiesībā bija tā, atzīšos, ka pa aparātiem skanošo jazzu kā mūdam nederīgu nomainīju ar šubrovska kasešdziesmām (viens gabals vilka resp. peldēja, būdams mp3), un gremojot pie sevis atcerējos visādu maucību no agrākiem gadiem. frivolitātes dažādas, hārdkōru un citādu zaļo dzīves koku.
( .,. ) |
|
|