| |
[7. Okt 2009|10:40] |
vispār, atzīšos, jūtos pilnīgi dezorientēts. pirmkārt, kādus gadus atpakaļ, pie vaļējas un saulainas terases uzturēdamies, (šķiet, tomēr ar tādu kā pārākuma apziņu) nespēju empatizēt cibā lasāmajiem saucieniem pec apkures dzīvojamajā platībā, bet tagad jūtos kā dubļos iemīta dūna (un paradoksālo prieku par it kā neērto eksotiku sāk nomainīt bažas par lēnu nāvi pelēkā depresijā ar pilošu degunu).
otrkārt, pēc četriem gadiem ārpus šīs realitātes, kā arī nedēļu garās izkrišanas no meteorolōģiskā konteksta, iekš kura jau biju sācis pamazām pierast pie nenovēršamas slīdēšanas bēdu aizā (sk. t.w. dziesmu "november"), tagad uz vienu persōniskās prezentācijas pasākumu, uz kuru man šodien pēcpusdienā jādodas, vairs galīgi nezinu, ko lai velk mugurā. un kājās ??? šķibļetus ar 'vero cuoio' zoli, tādēļ, ko?!
vai tomēr labāk parakt skapī dziļāk pēc tiem apaviem, kurus pirmīt valkāju romas tā dēvētajā ziemā. |
|
|
| ejam pie spoguļa un kaļam uz deguna |
[7. Okt 2009|15:29] |
nevienam man nekas nav jāpierāda
(j) |
|
|