| kļūsti nopietns! |
[20. Aug 2009|10:04] |
hahaha. šorīt pēc aktuālo cirmuļgalvu saražotās lasāmvielas izlasīšanas tā iztēlojos, ka varētu pat tīri interesanta dzīve izvērsties. totalitāra režīma ieviešana reņģu dārzā varētu attaisnot nodarbošanos ar dažādām blēņām, kā "pretošanās", "konspirācija", "disidentisms", "pagrīde", "diversija un sabotāža", "politiskā prāva un ieslodzījums", "mukšana no vajāšanas", "trimda" un "politiskais patvērums".
nupat vēl izlasīju e.veidemanes interviju ar z.liepiņu vadoņa sakarā. tad vēl atcerējos grūtupa vāvuļojumus un vecbebra postulātus. tad vēl kalvīša lūgsnas pēc valdības atbalsta dināmo ar argumentu, ka kazahstāna un baltkrievija tā darot un mums arī vajadzētu šim piemēram sekot.
un pamazām sāk ataust, ka viņi taču to visu domā nopietni. vai tomēr joko, haha, vai ne? nē, tomēr nopietni.
to jebkurš komiķis apstiprinās, ka vislabākā sasmīdināšana izdodas, plēšot jokus bezgala nopietnā sejas izteiksmē. bet tad, kad tu jau esi krietni uzņēmis smējienu un komiķim jānokrīt spēles maskai, bet tā nekrīt, un tu smejies vēl diktāk, jo komiķis, redz, kāds nazis, kā prot noturēties pats nesmējies; līdz kāda robeža tiek pārkāpta, un tev top skaidrs, ka tie nav nekādi joki. tad, tā menedžēdams šo neveiklo situāciju, tu vis smiešanos uz sitienu spēji neapturi, bet vēl kādas sekundes to bez entuziasma atdarini, tā sausi - hahaha, tieši tā kā te uzrakstīts - hahaha. |
|
|
| |
[20. Aug 2009|14:13] |
turpinot šo tēmu. bez jautrās grāmatas mums bērnībā pēcvannas laundžēšanā ļoti iemīļota bija arī berlīnes zoo bilžu grāmata. tajā bija lērums dažādu zvēru attēlu, un ap tiem mums bija baiga ņemšanās. vecākais brālis sēdēja pa vidu, grāmata bija viņam klēpī, mēs ar jaunājo pa malām - dalījām zvērus. loģiski, ka visus krutākos - lauvas tur visādas, sumbrus, lielākos ērgļus, skaistākos pāvus un niknākos lāčus - savācās tas, kurš rūlēja grāmatu. mums abiem malējiņiem atlika visāda draza - burunduki, āpši, pūces, antilopes un kamieļi.
vēl bija tāda štelle, ka vienu tādu uomulīgu sudrabfazāna vistiņu mēs bijām nokristījuši par mammu. jo mums šķita, ka šīs ļoti glītais putns iemieso to mierīgo jaukumu un sirds siltumu, kas tajos, caurmērā tumšajos laikos piemita mūsu mātei.
ar fāteri bija nedaudz sarežģītāk - par spīti tam, ka no mātes, šīs nostādnes apspriezdami, bijām saņēmuši mājienus, ka te nu lai mēs gan izvēlamies tādu ļoti iespaidīgu lauvu tēviņu ar kuplām krēpēm, mēs, pat neko ļaunu nedomādami, tomēr visnotaļ stūrgalvīgi bijām ieciklējušies uz vienu paviānu ar atieztiem žokļiem un sarkanu pakaļu. (lai arī visādos sadzīviskos aspektos mūsu un tēva attiecībās valdīja tāds kā antagonisms, kas šajā disciplīnā materializējās paviāna nominēšanā, piebildīšu, ka arī mūsu patiesi dziļi cienītais un gaiši mīlētais vectētiņš te tapa par vienu tādu mūžvecu orangutānu). |
|
|
| šorīt izlasīju |
[20. Aug 2009|14:22] |
 |
|
|
| |
[20. Aug 2009|15:33] |
|
s.c., no aleksandrijas kvarteta latviski izdota tikai justīne? |
|
|