| restorāns neiburgs |
[21. Jul 2009|12:01] |
lūdzu. vakar vēlāk vakarā man diemžēl bija citas štelles aramas un ecējamas, tādēļ neiznāca īsti pastāstīt kas un kā tur īsti. kāds no nejaušajiem bet allaž laipni lūgtajiem šī žurnāla lasītājiem tur varbūt vēl nemaz nav bijis, vai ne, bet nu gana jau arī citi ir rakstījuši, tādēļ neizplūdīšu pustoslōvijā.
pēc divām reizēm, kad vienkārši biju gājis garām restorāna plašajiem logiem, būdams citās gaitās, izmantoju pirmo godājamo ieganstu līdz šejienei tomēr atnākt un iepazīties pamatīgāk. iegansts patiesībā bija nepieciešamība pabarot vienas viešņas bērnu, kam ēst pēkšņi sagribējās pie tuneļa uz centrāltirgu. un arī pašiem paēst, lōģiski, bija jau krietns pusdienu laiks. okei - es teicu, stāvēdams pie rīgas dzelzceļa stacijas vecās ieejas, pa kuras atveri rīgas mutulī savulaik nonāca ne mazums vēlāk slavenu bālu un sārtu lauku zēnu - tepat ap stūri ir viena brīnišķīga vieta, nupat atvērta, visi ir starā, jums noteikti arī patiks. viņām nekas nebija pret, un citas izejas jau arī nekādas viņām neatlika. sekojoši apvedu viņas ap stokmaņa stūri, kamieļa stūri, varavīksnes bulciņceptuves un sinagōgas stūri, r3v stūri, rātsnama un temīda-ir-bezspēcīga stūri, kā bijām klāt. uz terases skuka knibinājās ap cāli (lūk, neatceros, kur reiz sendienās esmu sasēņojis šādu rakstu klišeju, ka cāli nevis ēd, ņammā vai koturvēl, bet gan ap to knibinās), anonymous parādījās durvīs ar paprāvu melnu ripuli rokā, kas izskatījās pēc tādas kā kafejas galdiņa virsmas. tur tā sasveicinājāmies, un nu tā, nekas īpašs, ko aprakstīt, akalpievienojos viešņām, kas bija nolūkojušas galdiņu ar baltu galdautu zem palmas un zem tās zariem atstājušas vietu man. aprēķinājis, ka palma noteikti man kņudinās aiz krāga (vai vice versa - es ar savu krāgu kņudināšu palmu), ierosināju pārsēsties pie galdiņa ar brūnu galdautu. te bija ļoti smuki - terase redzama, iela, visa pārējā restorācijas telpa. ēdām, kā pats par sevi jau noprotams, tuvējā apkaimē bieži aprakstīto pusdienu piedāvājumu. (es te tagad domāju, kā lai apraksta to, kas tālāk. lai iet godmaņstailā pa punktiem):
* atzīšos, no sirds bijāju kompota vārdu. tā man tāda trauma, zinat, un jau kādas dienas agrāk, lasot, ko raksta citi aprakstītāji, mani sāka frustrēt nelāgas priekšnojautas. tām, izrādījās, nebija nekāda pamata, jo sārtais dzēriens, dāsni aizdarīts dažādām gardām ogām, ievērojami atšķīrās no visa tā, ko agrāk tiku pazinis zem šī apzīmējuma. šis ir pirmais žetons - brīnišķīga alternatīva vienkārši ūdenim (ko, kā zināms, regulāri maitā vardes, un zivis tajā čurā), vīnam, kas lieki reibina pašā dienas vidū, kā arī nenolaižoties līdz kefīram vai, diespasarg, tīrkultūrai (;). Ne tur salds, ne pārlieku skābs - trāpīts precīzi - oriģināli un atsvaidzinoši.
* zupas vizuāli dabūju novērtēt visas trīs, pats paņēmu skābeņu zupu, kas man garšojusi vienmēr, un šī reize nebija nekāds izņēmums. īkšķi augšup - patiešām laba zupa; ļaudis virtuvē zina, ko dara. viešņas slavēja arī savējās, kaut arī aukstā zupa gan no sava tipa, gan izskata viedokļa viņām nāca kā pārsteigums.
* meinkursa liellops bija labs, pārkaisīts brīnišķi aromātiskiem, svaigi maltiem pipariem, kas man gāja pie dūšas ļoti (vienīgi te iedomājos, ko ar porciju vairs varētu iesākt kāds, kam pipari netīk vai izraisa alerģiju - materiāls būtu vējā un izraisītos neveikla čakarēšanās). nezinu, cik smalki tas ir, bet man ļoti patīk piparu dzirnaviņu klātbūtne ēdamzālē, un acupriekšā uzmaltiem pipariem manā skatījumā vienmēr ir lielāka vērtība, nekā tiem, kas tikuši kaisīti aizkulisēs. citviet šādās tādās itāliešu reģionālajās ristorantēs to manierīgi dara pats cameriere. tb, es te pipariem piekasos, ja, lūdzu nepārprast :)
* izbrīna elements ir ļoti būtiska jaunatklājamu teritoriju iepazīšanas sastāvdaļa, tādēļ te pie reizes pastāstīšu arī, ka biju nedaudz izbrīnīts, ka pēc izcili latviskās zupu sadaļas, abus redzētos otros (liellops; cālis) papildināja tāda eksotika kā polenta (lūk, pat latvju spellinga labotājs šādu vārdu nepazīst un sārti pasvītro). polentu no mīļa prāta stelēju tikai venēcijā, arī dienvidtirolē kādu tradicionālo vakariņu abinamentos. citkārt gan parasti izraugos kaut ko citu, taču man godīgi jāsaka, šī bija ļoti garda polenta, un es pats jau arī esmu mazaizspriedumains, t.i., ļoti atvērts ēdamgaldiņu deldētājs. lūk, diezgan drosmīgs bet ne pārspīlēts (kas šājā jomā manuprāt ir nežēlīgākais noziegums) risinājums un kopumā visnotaļ kasē (tiešs pārcēl. no kr.val).
* interjeru neaprakstīšu, šajos smalkumos pārlieku neorientējos - man patika ļoti. tāds neviltotas dolcevitas fīlings strāvo viscaur. (mazmājiņa gan nelielas pastaigas attālumā, bet varbūt tā arī labāk - nepaveras lieki neiederīgi iekārtojumi tiešam skatam, un varjaubūt, ka es uz neriktīgo biju aizgājis, nākamreiz pavaicāšu nama turētājiem, nevis introverti sekošu zīmēm).
* ļoti uzmanīga un patīkami laipna apkalpošana. te pat nav ko komentēt
***** - un jetzt kommt die sensazion - krutākais espresso pilsētā. iedomāties nespējat, ko vienam cilvēkam tas var nozīmēt.
iesaku katram, nākšu vēl, vilkšu citus. nākamreiz derētu izrīkot tādu pamatīgāku vakara izrīšanos no kādiem deviņiem līdz pusvieniem naktī vismaz. jo pamanījos, lūk, neizpētīt ēdienkarti, vai man.
bet tagad, frēnzofmāin, nopirkšu biļetes uz andalūziju, jo patīkamas izjūtas jāvirknē, ja. jo garāka virkne iznāk, jo labāk aknām, un vispār dzīves līmenis uzlabojas. mēs ar kvkznu tur jubilēsim kāzu gadadienu, kas pirmoreiz izskatās kaut cik nopietni, kā arī uzreiz pēc tam man stukņīs 35. tā mums tas sanāk, šīs divas ģimenes svētku dienas iet vienā solī. iepazīšanās (tb, kopā sakrišanas) gadadienas, savukārt, ja vēl neesmu to stāstījis, mums ir pieskaņotas saeimas vēlēšanu ciklam. tādējādi šis ir viens no iemesliem, kādēļ ārkārtas saeimas vēlēšanas mēs diez ko neaplaudētu.
p.s. pie pēdēdējas rindkopas pārlasot atcerējos, ka vienu man mīļu draugu "kopāsakrišanas atceres svētki" ir pieskaņoti rīgas simtgades svinību ciklam. tas, protams, ir vēl krutāk :DDDD |
|
|