| |
[8. Mar 2009|11:51] |
bet tas viss ir sūds, patiešām.
pirms 6 gadiem šajā dienā es klimtu pa ķīpsalas angāriem, kuros todien valdīja literatūra un grāmatniecība. noklausījos maigas latvju dzejnieces, pēc tam orbītu. pieņemsim, ka tas bija polkovnik, no kura atēnas stendā iegādājos rušdi niknumu (man gan liekas, ka tieši tā arī bija); šķiet, kādu satiku, un tajā balkonā mēs dzērām balzamu, runādami un runādami. līdz mirklim, kad man piezvanīja kvkzns un teica, ka viņa esot atgriezusies no salvadoras. tolaik viņa vēl nebija kvkzns, bet gan caurvējš, un viņa teica - tu mani noteikti negribēsi redzēt, bet es tev gribu izstāstīt, kā viss bija.
todien mana dzīve aizgāja pavisam citās sliedēs, un 2002/2003 gada ziema strauji sāka attālināties, lai pazustu pilnīgā aizmirstībā gluži kā 57.kilometra stacijas kokā grieztā mazmājiņa pa vilciena logu.
vēlāk novembrī, kad caurvējš futbola dēļ bija stambulā, dienas līdz viņas mājupceļam īsinādams, atminējos par izgājušo astoto martu un ziemu, kuru biju pavadījis ar apolinēra nemīlēta cilvēka dziesmu pagalvī (četrdesmit romiešu zaldāti nenosala tik ļoti kā es), bet visiem pārējiem spirtiem nomoda stundās. tajās rudens kailsala dienās daudz klausījos tomu veitu un viņa dziemu vārdu iedvesmots pirmo un vienīgo reizi savā mūžā mēģināju dzejot. lūk, kas no tā visa toreiz sanāca:
( .. ) |
|
|
