| |
[2. Okt 2008|15:31] |
|
šodienu aizvadu dziļā riebuma stāvoklī. |
|
|
| |
[2. Okt 2008|22:07] |
tas patiešām bija ļoti jauki no piemājas džī-esses zivju dāmas, kas kvkzna palūgtajiem diviem laša steika gabaliem bōnusā iemeta vēl divus baltās zivs filejas kumosus. sakot, ka ļoti labi piestāvēs pie pastas. mēs patiešām bijām uz laša pastu sataisījušies.
labs gājiens sanāca ar mērces pasutināšanu iekš orvietto classico mēriņa. pēc pēdējās vīnu tūres pa piepilsētu man iepaticies niekoties ar glāžu iesildīšanu. sak paņem vienu krietnu šļuku vīna iepilda vienā glāzē. tad tā kārtīgi izriņķo, un saturu pārlej nākamajā, un tad pēc tāda paš gājiena vēl nākamajā (jo raugoties uz to, kas tapa virtuvē, wu arī pieteicās uz kādu nieku), tad šo te samazgu, ko pieklātos izliet, es piepiļīju tur, kur ķiploku un aromātisko provansas drabiņu eļļā jau pirmo svilumu guva zucchini šķēlītes, un tiklīdz grādi bija uzskrējuši tvaika nosūcējā, sagāzu iekšā lasi un balto zivi.
vēlāk, pēc pastas pievienošanas mērces materiālā, kas iesākumā bija bezgala šķidrs ar zivs un zucchini biezumiem, piemaisījām vēl vienu trauciņu ricottas, un viss kļuva skaisti cremoso. garšoja bez sāls maigi kā biezi sasnidzis ziemas rīts, kas visas skaņas izzūd kā vatē. turklāt, kas bija jauks atklājums, to orvietto piecirtienu vislabāk bija sasūkušies zucchini gabaliņi, un vieni paši spēja piešķirt visam pasākumam tādu gana sulīgu raksturu. ēdiens kā nedaudzu labu, pašapzinīgu, solospējīgu izpildītāju ansamblis.
+ priekšpēdējā no mūsmāju orvietto classico (nedaudz par lecīgu).
šis noteikti bija vislabākais no visa, kas pēdējo pāris mēnešu mājās tapis. pilnīgi noteikti. |
|
|