| |
[24. Sep 2008|00:29] |
uz galda man viens praktisks parastais zīmulis ar kādas viesnīcas nosaukumu un dzēšamgumiju galā. neatceros, ka būtu to speciāli ņēmis. bet toreiz man neko priecīgs prāts nebija un daudz ko es varētu būt sadarījis un savācis sev līdz i nedomājot.
šajā viesnīcā saskaņā ar kādu rakstu darbu esot mitinājies ari Tomass Riplijs.
tad vēl visādi maukustāsti tur esot norisnājušies,
bet viesnīca tos tikai piemin un diskrēti detaļās neieslīgst.
man savukārt sanāca pa trim reizēm dienā iet dušā un pa divām skūties.
kā arī bez apetītes un jebkādas intereses par eventuālām alternatīvām gavēt pie dāsni klātiem galdiem.
pareizi, un divus vīnus es nopirku ielas pretējās puses enotēkā (nez kur tie tagad iegrūsti, neatceros, ka būtu tos dzēruši), turklāt lai tiktu tiem klāt, bija jālien pāri diviem žogiem un jāšķērso ašpadsmit metru plats ceļa klājiens, pa kuru tobrīd norisinājās giro d'italia velobrauciens. sak, kas tur - velosipēdisti. bet kad viņi nesās garām un uzreiz pēc viņu pazušanas beidzot saņēmos veikt man neraksturīgu sabiedriskās kārtības pārkāpumu, sajutos kā kāda plikpupu zemene, kas izlēkusi monzā apkampt kimi raikonenu akurāt brauciena vidusdaļā. |
|
|
| |
[24. Sep 2008|11:44] |
|
ļaudis mēdz celt sava tēla vērtību dažādām metodēm. piemēram, apgalvojot "man riebjas hiltoni". pat ne tā, ka iepriekš kāds būtu jautājis, patīk vai nē. bet tā - uz līdzenas vietas. nepatīk, lūk, šaujiet mani ar sasodītu zirni. |
|
|
| |
[24. Sep 2008|12:09] |
un vēl man liekas, ka latvijas politiskā scēna būtu interesantāka, ja dažādas valstiskas struktūras izvēlētos savu simbolisko putnu. knābam jau tas ir izvēlēts - ērglis, dezmdību namam stārķis, bet lūk šai komisijai ļoti piestāvētu dzenis. medī tur sīkus kukainīšus, te uzduras smirdīgiem seskiem, skaidas lec. vienai komisijas loceklei sarkana galva, otram, savukārt, no ilgstošas un bezgala monotonas nacionālā dobuma dobšanas izdobies pauris.
|
|
|
| |
[24. Sep 2008|13:26] |
Pasaka
Kad Dziļmeža iemītniekam ar falliski bagāto iekšējo pasauli no nesenās akcijas materiāliem bija palikuši tikai strazdubūri un strauji prasījās pēc paradigmas maiņas, lielveikala piemēra iedvesmots viņš arī nolēma īstenot ko līdzīgu - akciju. Sasolīja visiem zvēriem pa pasakai. Dažus paraugeksemplārus pat visu pārējo meža zvēru acupriekšā izsniedza. Saņēmēji jutās ārkārtīgi pagodināti un to i neslēpa, bet pārējie šausmīgi saziepējās un pieteicās rindā teju visi. Tiesa, vakars pienāca ātrāk nekā cerēts, pieņemšana un izsniegšana attiecīgi beidzās. Nakti pārlaiduši, zvēri klajumā sanāca ātrāk nekā citus rītus. Tikai Iemītnieka ar falliski bagāto iekšējo pasauli nekur nebija.
"Piramīda, skaidrs, ka piramīda," - klaigāja zvēri un plātīja saujās sažņaugtās banknotes - "Vot maita, ne? Pazuda un pat nepateica, kur lai naudu iemaksā."
|
|
|
| |
[24. Sep 2008|22:28] |
[lasu flisti]
"No lielā, plašā okeāna ieradās mūsu resnais, baltais virsaitis. Te ir
tā vieta, kur viņš izpeldēja malā, kad ziedēja maizes koks. Kaut viņš
vienmēr paliktu tāds pats resns un lielisks, kāds bija toreiz!'
interesanti, vai kāds nav novērojis, vai vīrieši, kļūstot par tēviem, arī kļūst resni?
par manu fāteri ir šitāds skaists stāsts.
reiz 92.gadā, kad mēs ar brāli pirmoreiz bijām ārzemēs un visas lietas stāvēja pavisam citādi, mēs mājupceļā no francijas vienā lētā vācu veikalā izdomājām, ka jānopērk fāterim bikses. mammai kleitu jau bijām nopirkuši.... ........ .... (pag, tūliņ nomierināšos, pagrūti rakstīt )...
:DDDDDDDDDDD
nu lūk. ... (nē... nevaru)
ok.
tātad tajā lētajā veikalā kaktā bija tāda kaste, kur visu ko varēja dabūt par 5 markām vai kaut kā līdzīgi. tā bija solīda cena tiem laikiem, ņemot vērā, ka ar mūsu toreizējiem kuņģiem un vestibulārajiem aparātiem par to naudu jūrmalas gatves 53. nama 9. stāvā varētu plītēt veselu nakti visi mūsu tuvākie draugi, smēķējot importa cigaretes, turklāt.
tad nu mēs piegājām pie tās kastes, izcilājām visādus loriņus, kamēr pa ķērienam pagadījās tādas zaļas quasidžīnauduma bikses. atceros, kā brālis tās izcēla no kastes un, paņēmis pie jostasvietas izplēta (teju visu roku atvēziena amplitūdu) Derēs? - viņš jautāja. Derēs, es pārliecināti apstiprināju. Vārdsakot, man ir grūti iztēloties, kādam būtu jāizskatās mūsu fāterim, lai viņam tās bikses patiešām derētu. Tēva institūtu mēs bijām krietni pārvērtējuši.
Rīgā atgriezušies, bet bija jau dziļa nakts, mēs vecākiem izdalījām dāvanas. Caur zināmu sarūgtinājumu izrēkušies par mammu mūsu pirktajā "debesbraukšanas tērpā" (tā šī kleita tika nodēvēta), mēs patiešām gandrīz uzbraucām debesīs, kad fāters sāka uzlaikot mūsu nopirktās bikses. Tur pavisam droši kādu vēl varēja paķert līdz. Varbūt pat visus divus.
Kleita aizgāja vienai mūsu radiniecei ar māksliniecisku ievirzi, derēja kā modelei. Bet bikses fāters pāršuva, pats savām rokām. Viņš mums tāds praktisks vīrs, kā stāsta, armija viņu par tādu padarījusi. Nu, labi, diez ko skaisti nesanāca, bet bez praktiskuma, viņam piemīt arī pieticība un stojas spēja.
|
|
|