| |
[11. Jul 2008|21:16] |
smieklīgais planners. studio oculistico brīnišķīga dženovas jūgendstila īres nama 3 stāvā ar skatu uz zviedrijas vēstniecību. pēc manis ieradās viens anziāņu pāris un tad vēl, kamēr šamie tika aplūkoti pie daktera, ieradās vēl divas grabažiņas, kas sāka dzedzīgi sarunāties.
vai ta tādā bezcerīgā romiešu izloksnē, vai arī bez kāda satura - katrā ziņā pat ļoti piepūlējis savus aurikolārus ne nieka nevarēju uztvert. visi vārdi saprotami, bet vispārējā nozīme man, jaunajam cilvēkam, kas sēž viņām pāri iepretim, uzgaidāmā salona otrā pusē, uz oriģināla rokoko laika dīvana un ar aizvērtām acīm gaida, kamēr iedarbosies zāles, t.i. acu zīlītes iepletīsies kā kādam narķim, skaidrs nekļuva.
pēc tam sākās 'time to say goodbye', kad izgāju laukā uz ielas un atcerējos, kā nolēmu, ka saulesbrilles pie acu ārsta man nakuj nebūs vajadzīgas. no kāpņu telpas noslēpumainās krēslas izlīdis tiešā saules staru apšaudē, vienā mirklī pārvērtos par ņuņņu, kam jārauj nost acenes un jāsāk susināt dāsni plūstošās asaras. acis atvērt un kaut ko saskatīt vairs nebija manos spēkos (ar pataloģiski izplestām acu zīlītēm, biju kļuvis par klasisku tumsas iemītnieku, kurmi vai kādu naktsputni). tad nu gar mājas sienu taustīdamies, apgarotu sejas izteiksmi (lai citi nepadomātu, ka no tiesas esmu apsities) un pievērtām acīm gluži kā andrea bocelli, sāku virzīties turp, kur manā atmiņā vēl bija saglabājusies ēna. tālāk uz karalienas margrietas alejas, kur pa malām aug krāšņas platānas, situācija kļūva ēnaināka. taču tā vai citādi, līdz tikšanai iekštelpās biju patērējis visas manas fiziskā optimisma rezerves un sajutos kā akūtas gripas lēkmes sistais, jo pie visa klāt piebiedrojās pilošs deguns un kaklā sāka uzrādīties ērmotas garšas (eventuāli tie pilienmedikamenti kaut kā nokļuva līdz manam mutes dobumam).
tagad pabeidzu visu štelli, novākšu papīrus no galda, sakraušu pēc iespējas skaistākās gubiņās, un nedēļu prom no urbānajiem majas laukiem. |
|
|
| |
[11. Jul 2008|21:46] |
|
un vēl es šodien izlaidu vienu līkumu ar šitādu jaukumu:
ikdienā ar tādu te vico viena latvju jaunkundze, kas sevi nodarbina lielajā kīno. nu, tādā megalielajā, miljonus pelnošajā. ierādīja, kā jādarbina, jāpalaiž utt.
cerams, svētdien, kad ieradīsimies pantelleriā, lidostā pie mopēdu īres nebūšu pēc galīga pāķa vismaz. teikšu, ziniet, SEN* neesmu braucis, tādēļ vediet to manu kvkznu un čemodānus uz mūsu dammuso tā ne pārāk ātri, mēģināšu jums tikt līdz.
ka nepalieku vēl uz salas viens. uz mopēda, bez sievas un pajumtes.
* ja godīgi - līdz šim nekad. un tas līkums šodien arī bija visnotaļ mikroskopisks pa tādu mazu un samērā klusu ieliņu. |
|
|