pirmo reizi dzīvē aizvedu mm pie higiēnista. pirms tam uzgaidāmajā telpā lasījām grāmatu par bērnu zobu veselību. tur bija uzzīmēti zobu caurumi un saldumi, kas bojā zobus (konfektes uz kociņa). aiz gara laika to vairākkārt izlasījām, kā arī to, ka naktī jādzer ūdens, nevis sulas.

higiēniste bija lieliska. viss vienos priekos. lampu vispirms paspīdināja uz kājas, tad rokas, pogas un citām vietām, un tikai tad mutē. tāpat ar gaisa pūšamo un visām citām lietām. caurumu neesot. nopucēja ar kaut ko ārstējošu.

pēc tam mm kā breinvašots. ik pa laikam dodas zobus tīrīt. vakarā pirms gulētiešanas mm uzsāk sarunu. "man nemaz negaršo saldumi!". vispār jau tā ir, ka galīgi saldas lietas, kā ōmiņa zemeņu zapte un saldējums, mm negaršo. saku, ka pie ōmiņa gan ir daudz saldumu (tai mājā saldumi ir dzīves norma). "ōmiņš teiks ēd Leldīt ēd, bet es neēdīšu!" (tik sarežģīts teikums no mm vēl nebija dzirdēts).

vakarā pēc zobu tīrīšanas mm sagribas dzert. kā jau karstajā laikā. ko dzersi? ūdeni. pagaršojis ūdeni mm ieraudas un saka, ka ūdens negaršo. piedāvāju suliņai pieliet ūdeni un to mm padzeras, laikam ar tīru sirdsapziņu.

pēc 2 dienām Toms piedāvā mm šokolādes konfekti. mm apēd. Toms saka: tas bija saldums! mm paskatās ar neizpratni. aizmirsies jau.