| garīga darba veicēji |
[13. Jul 2010|09:59] |
cita starpā. tēvs (72, pirms gada aizgāja pensijā) teica, ka, kaut arī dzīvē grādīgos brūķējis daudz, tomēr nekad nav darbu kavējis un visu kārtīgi izdarījis. un ir jau arī pie goda plāksnēm bijis. viņam tādi diezgan mazinteliģenti darbi parasti bija, nu ko jau cilvēki laukos parasti dara. smalkākā kvalifikācija bija 6. kategorijas katlu kalējs - tad, kad vēl dzīvojām pilsētā. pēdējos gados viņš bija pieprasīts katlu māju krāšņu mūrētājs, bet pamatdarbs viņam bija par kurinātāju. pirms tam viņš bija tāds kā plaša profila zeltrocis kolhoza mehāniskajās darbnīcās un kaltē.
to viņš teica, kad atcerējos, ka Dzintra savus algotos darbus vienmēr smagi, kārtīgi un godīgi strādāja.
es gan daudz esmu daudz termiņus kavējusi un piekāsusi. vispār jau bez iepriekšēja nodoma. ja dara garīgu un vairāk vai mazāk radošu darbu, tad citreiz ir grūti saņemties, citreiz vienkārši nevar paredzēt, cik laika vajadzēs, lai padarītu ko tādu, ko neviens iepriekš nav veicis. citreiz vienkārši kaut kā neiet. mans brālis tāds pat frukts, tikai sliktāk maskējas.
varianti
1. dienaszagļi kļūst par garīga darba darītājiem;
2. garīga darba darītāji kļūst par dienaszagļiem. garīga un radoša darba darīšana principā ietver arī termiņu neievērošanu (sk augšminētos argumentus). un cilvēks ar plānu sirdsapziņu lai neiet šādu darbu strādāt, jo visu laiku mocīsies ar sliktu sirdsapziņu un galā dabūs depresiju, no kā viņa darbaspējas vēl vairāk cietīs.
zinu arī dažus ļaudis, kas termiņus ievēro. tie iedalāmi 2 grupās:
1. tiešām ģēniji, apbrīnojami un apzinīgi, talantīgi un čakli, pie vajadzības koncentrējas kā terminatori;
2. ļaudis, kas ir ar sevi apmierināti arī tad, kad uztapinājuši kaut ko citiem mazbaudāmu. ķipa komponisti bez muzikālās dzirdes.
varbūt man jāiet strādāt par kurinātāju, tur nedraud slikta sirdsapziņa par nepadarītiem darbiem, un nevar uzkrāt kaudzi ar darbiņiem cerībā kādreiz saraut.
nez, ja tēvs būtu kļuvis par garīga darba veicēju (un potences viņam uz to būtu), vai arī tad viņš sirmā vecumā varētu teikt, ka visus darbus vienmēr paveicis un nekad nav darbu kavējis.
(tēvam šovasar bija divas acu operācijas. vairākas nedēļas viņš dzīvoja tā, ka "labi ka zinu, kur kas atrodas" un vēl pāris mēnešus - redzot kādu pusmetru. tā nu viņš sēž savā satriecoši skaistajā meža klajumā ar lielām melnām brillēm kā kinozvaigznei. Dzintra ciemosies augustā.)
kad braucām prom, viņš sēdēja uz soliņa zem ābeles un teica, briesmīgi skaists vakars, daudz tādi šovasar vairs nebūs.
mainīga virziena vējš katru brīdi citu ziedu smaržu uzpūta virsū. |
|
|
| Comments: |
vot reizi gadā tu uzraksti tā, ka jāraud. piedod par tiešumu. un - super.
es kā parasti nesaprotu ko tu atrodi manos tekstos, bet paldies!
ej nu ej!
1. par tavu pirmdzimto, ar kuru jūs pļavā - mamma un mazā meita - smējāties "pilnā galvā".
2. tagad - par tēvu.
3. pagājušvasar vēl kaut kas bija - viss: tik spēcīgu un skaistu privātu notikumu pieraksts, kaut vai tas par tēvu, kam izoperētas acis, un viņš sēž zem koka un pārdzīvo neatkārtojamu vasaras vakaru! tā ir augstas klases dzeja/proza, kas gribi. tas nekas, ka no pieredzes.
es pašmāju literatūrā = mūsdienu - neatrodu neko līdzvērtīgu.
tikai atsevišķi pārdzīvojumi, bet autentiski, vienkārši, precīzi izstāstīti un v i e n r e i z ī g i
s k a i s t i.
lasot es redzu BILDES, kā tas varēja izskatīties un eju bojā no šādas pasaules skaistuma.
tādai vajadzētu būt literatūrai. nu tā.
jo saproti, to refleksijas daļu tekstā, pārdomas par "dzīvi",
to es generally ignorēju,
jo mēs visi ar to grēkojam, bet tas, pa lielām šaibām, ir bezsaturs,
toties STĀSTA daļa tai visā! - so es skatos tikai to, nošķirti no, pardon, abstraktās spriedelēšanas. tikai empīrisko. prioritising what you see, not what you abstrahē.
gan jau nav pārāk saprotami, bet tad vajadzētu pa blokam analizēt tekstu, lai to īsti nodemonstrētu.
raksti vēl tā! kā par tēvu.
nu tā. :)
atceros. vēl tev patika par raidījumu "kā labāk dzīvot" un par braucienu gar R.Ezeras muzeju. tev patīk, ja tikai apraksta un ja kaut kas paliek starp rindām un ja situāciju paķer tā no malas. un ja nedod vērtējumu vecā Stendera garā (no tā jums būs saprast šito un to).
par šo es tagad domāšu. līdz šim man likās, ka mana stiprā puse ir loģiskā domāšana un nevis bildes. par tēvu ieminējos tāpēc, ka agrāk stāstīju, ka nu viņš palicis viens, un cibas lasītāji iesaistījās un diskutēja.
bet tavus vārdus tagad gluži vai jāliek pie sienas :)
nu visu tu pareizi ķer, ko es teicu.
no manis ir labs kritiķis. varu pateikt, ko nevajag,
ko vajag. bez nekrietnības, stulbuma, skata šaurības,
iedomības un sentimentalitātes vārdā
latviskais kriticisms.
feed back mana stiprā puse.
grūtā lieta vārdā novērtējums.
mans galvenais skolotājs un atskaites punkts,
kas dod orientierus domāšanai par tekstu
ir Rortijs: skaidri rakstošs filozofs,
kuru interesē literatūra un kurš to saprot. Un Brodskis.
Abi ļoti nesentimnentāli.
Nu un tad - vēroju, ko un kā ļaudis raksta.
vai tu man, lūdzu, varētu iedot linku uz stāstu par to, ka tētis palicis viens? esmu palaidusi garām, bet labprāt izlasītu. paldies jau iepriekš. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}