kaktuss

Uhh... Nu kā lai atrod to īsto un vienīgo (var būt arī 2 vai 3 paralēli- es neiebilstu)? Mans sapņu darbs, ak, kur tu esi? Citiem vārdiem, zinātne ir forša. Bet tikai pa nopietno. Un medicīna arī- vislabāk tāda, ko neviens īsti negrib. Tikko apskatījos Heidelbergas geriatrijas piedāvājumu- vispār zinātnes potenciāls tur ir milzīgs, un no medicīnas viedokļa- kur vēl labāk. Tikai man nepatīk Heidelbergas piedāvājums, vai drīzāk- nepiedāvājums.Un pa starpām vēl joprojām ceru uz attīstības neiroloģijas+ vaskulārās zinātnes pozīciju. TĀĀĀDA grupa... TĀĀĀDA zinātne... Šodien sapratu, ka reāli jāmeklē arī tālāk. Tīrā neiroloģija, šķiet, nespīd- atteikums ir atteikums. Sevišķi, ja nodaļas vadītājs sadarbojas ar principā visu klīnisko neirologu plejādi apkārtnē. No kura gala lai atkal sāk? Izmēģināt vēl vienu satelītklīnisko nozari?

Un vakar noklausījos jauku video. Šorīt no rīta sapratu līdz kaulam pamatdomu. Naudu nemaksā par specifisku darbu. Naudu maksā par atbildību. Tostarp zinātnē. Var būt vienkārši izcila zinātne, bet cilvēkam, kas ar to nodarbojas, ir jāspēj arī nest atbildība- atkarībā no institūcijas, tā būs akadēmiskās nepārtrauktības nodrošināšana, produkta vai pakalpojuma izstrāde un izvešana tautās, vai arī zinātniskā institūta funkcionēšanas atbalsts.

Galvenais nenokārt degunu. Un pārstāt pārinterpretēt! Es taču zināju, ka ceļš nebūs sliežu gludumā un es- Latvijas elektriskā vilciena nenovēršamībā.

mans brīvsoļa gads strauji tuvojas beigām, un man būs jāatstāj ļoti daudz mazo lietiņu, kurām kabināju klāt "mans"- osis pie mana loga, truši, kas šeit ir tiešām DAUDZ, skrienamais mežs, istaba, ko tā arī neiekārtoju par meiteņu sapni, bet man tāpat šķiet, ka es viņai tomēr gāju pie sirds, un mācības... tās man šeit patiešām, patiešām patika! vairums no lektoriem, pat, ja visi nebija izcili spoži, tomēr izstaroja tādu enerģijas pilnu cerību- ok, jums priekšā ir slimnieks, viņš mirst nost (ātrāk vai lēnāk), un jūs viņam varat palīdzēt dzīvot un izdzīvot. patiešām varat! un paši slimnieki... vienā no palātām bija ielikti divi vīri ar ļoti daudzām, ļoti smagām kaitēm- un tā bija foršākā palāta visā nodaļā! viņi vilka uz zoba visus- arī sevi.
un, ja es nepieminētu cilvēkus, laikam tādējādi apgraizītu visai svarīgu nodaļu no manas Minsteres. visai jautri cilvēki- vācieši, kuri vairāk vai mazāk iejūtīgi pieņēma manas valodas kvalitātes; spāņu meitenes, kuras izlēma, ka, piemēram, šim priekšmetam jāmācās par daudz, tāpēc viņas to tāpat nenokārtos un labāk ies izklaidēties; grieķu meitenes ar patiešām labu humora izjūtu (jo līdzīga manējai), labām smadzenēm un visādi citādi atzīstamām cilvēciskajām kvalitātēm; tik ļoti dažādie itāļu cilvēki, kuriem visiem kā vienam ir cieša pārliecība, ka vāciešu menzā (tipa studentu barotava) pasta vispār nav pasta. nu, labi, īsti laba tā varbūt arī ka nebija, bet ēst varēja!
un trakākais tajā visā ir fakts, ka man atkal jāsāk meklēt, ko darīt tālāk. es apmēram zinu, ko gribu, bet nezinu kā dabūt. bet nekas, no daudzu variantu izmēģināšanas jau neviens pilnīgā postā nav aizgājis!

1) ja nobrauc ar rokas ārpusi gar raupju sienu ar pietiekoši lielu ātrumu un spēku (piemēram, kritiens), iegūst virspusējus, bet plašus ievainojumus. ir divas teorijas par ievainojumu dzīšanu- saglābāt virspusi mitru, lai veicinātu epitelizāciju (dzīšana, latviešu valodā) vai arī cītgi sausināt, lai izvairītos no infekcijas attīstības. tā kā mani vienīgi brūču apkopes materiāli, ko paņēmu līdzi, ir plāksteri ar pārāk mazu diametru un marle nopietnākiem ievainojumiem, šoreiz palikšu pie "mitrums labs dzīšanai" teorijas.
2) pirmo reizi dzīvē mitinos kopmītnēs, bet man ir pašai savs sanitārais mezgls un virtuve
3) šogad man paliek 24 gadi
4) šis ir mans piektais studiju gads, bet sajūta, ka kādam varētu palīdzēt, nebūt nav radusies. drīzāk gan būtu jācer uz pacienta spēju izveseļoties, pārdzīvojot arī manus ārstēšanas mēģinājumus
5) mans otrais studiju mēnesis vācu valodā rit uz beigām, bet neteiksim, ka manas ikdienas valodas iemaņas jau būtu piemērotas labas anamnēzes ievākšanai (šis ir eifēmisms, cits klasisks piemērs- "aizmigt mūža miegā" "nomirt" vietā). labi, ka lekcijas ir in medizinische deutsch.
6) vienīgais bomzis, vai vismaz kaut kas tam pietuvināts, ko šeit esmu redzējusi, gulēja morgā uz sekciju galda. citādi slimnieki, ko redzam, ir latvijas mērogiem labais vidusslānis. un šeit iederas pavecāka vīra citāts, ko sastapu Vācijas vidienē vilcienā: "Ir labi jaunībā braukāt pa pasauli, iepazīstot to un beigās saprotot, ka cilvēki visur ir vienādi". veseli un slimi, priecīgi un bēdīgi, inteliģenti un cietpauri. valsts robežām nav nozīmes, tik vien, cik slimību epidemioloģijā un veselības politikas realizācijā (anglijā salīdzinoši slikts finansējums veselības nozarē- viņi antibiotikas dod 3 dienas, vācijā 5-7 drošības dēļ, bet rezultāts līdzīgs :) )
7) es gribu kultūru. gribu koncertu, kas iekustina, gribu izstādi, kas liek domāt, gribu literatūru, kuras dēļ ir vērts negulēt naktis, tā man šomēnes trūkst.
8) es dzīvoju 4 minūšu attālumā no zirgiem. mēslu smarža skrējiena maršrutā spēj patiesi un līdz sirds dziļumiem iepriecināt. un vēl šeit ir ginki. vienu no tiem esmu privatizējusi un šoruden viņš nodzeltēja tā, ka skaistāk savā dzīvē neesmu redzējusi.

par gripām. tās mēdz cilvēkus piemeklēt visnegaidītākajās, visneplānotākajās un, protams, visneērtākajās vietās un laikos, piemēram, vispārējā latvju sivēnu epidēmijas sākumā dzemdniecības cikla vidū. īsti pieklājīgi jau nav iet uz dzemdību namu ar vīrusu azotē, bet ko padarīsi- tāda studiju specifika.
par sekām. atmiņas traucējumi, dezorientācija laikā (kurš datums?!? kad tētim bija vārda diena? vakar?!?) un viegla lidošanas sajūta, kas kļūst bīstama uz kāpnēm, izrādās, var būt pat ļoti noderīga- parādās vēlme mācīties (zinājāt, ka iekšējās auss kaula vārpsta un lapiņas embrioģenēzē ir iztikušas bez skrimšļa stadijas?), jo tas sakārto domas.
un ko es ar to gribēju pateikt? man pietrūkts māju māju. šī diena ar savu pussaulaino nekādību būtu īsteni piemērota kārtīgiem laukiem, nevis parodijai par šo tēmu.

es i blonda, tu i blonds, viņš viņa ir blondi? hmm... nezinu. bet pirmais toč strādā.

ziniet, kādēļ man nav pusautomāta ģenētikā? es ar no sākuma nesapratu, kad dabūju darbu, kuram pietrūka viena punkta. rūpīgāk pārskatot to, secināju, ka nevaru atrast, kur ir rakstīts viens jautājums. skaidri un gaiši noprasīju docentei, vai viņa arī nevarēja. izrādījās, ka jā. tad es vēl reizīti aplūkoju savu darbu un dziļā nožēlā, par nelaimi arī skaļi pateicu to nelāgo angliešu vārdu... es savā ģeniālajā uzmanībā, izrādās, esmu vispār palaidusi garām to sasodīto jautājumu! kaitina fakts, ka tā pusautomāta nav nevis tādēļ, ka nezinātu, bet tādēļ ka esmu gos. bet tas nekas- ja arī drusku pastulbs, toties ar labi sirsnīgām acīm apveltīts ir tas lopiņš.

man nepatīk pārāk spoža saule, kura nepieklājīgi liek ieraudzīt sevi bez piesedzošajām ēnām. tā, it kā saules radiācija veiksmīgi iznīcinātu manus pustoņus, atstājot plakanu, divkrāsainu zīmējumu. labi vēl, ka pasaulē iekārtots diennakts tumšais laiks ar zvaigžņu dzīvniekiem, grieķu varoņiem, lirām un greiziem ratiem, kas par spīti šķībumam spēj parādīt īsto ceļu pat tad, ja visi ceļa stabi ir veiksmīgi iznīcināti. un manas puskrāsas var atjaunoties. labi,ka pie pasaules radīšanas nakts netika aizmirsta.

es: "un atkal man dokumentu bilde ir vienkārši briesmīga. pasei no trim nesmukām bildēm nācās izvēlētis piedienīgāko. kālab kaut reizi dokumentu bildīte nevarētu būt smuka?"
mamma: "tāda ir realitāte."

un tā, redz, manas ilūzijas grūst...

"pavēstes jau izsūtītas, tagad jāgaida iesaukums." (Gulbis.) un
"mūsu rinda jau pienākusi"
tas viss par nāves tēmu, jo viens 50 gadīgs vīrs vakar vienkārši nepamodās. principā ar viņa bērniem es un brālis esam vienaudži, tālab agro bērnību pavadījām kopā.
un tam par piemiņu šovakar galda sarunas arī atbilstošas. beigu secinājums- kamēr tētis un es vēl var drusciņ pasmieties par šo tēmu tā mīļi un bez naidīguma, tikmēr viss ir kārtībā. kad baiļu dēļ vairs neuztvers Gulbja teiciena draudzīgo ironiju, tad vairs nebūs labi.

klope pie koka un trīsreiz apspļaudīti visi, kas stāv aiz mana kreisā pleca.

lai atgūtu kaut nelielu spēju kaut ko iebāzt galvā, jo ļoti daudz vēl nezinu. šī vakara galvenā problēma- iemācīties un iegūt laiku, tas ir, pārcelt par vienu dienu savu zināšanu atstāstu. jo viena diena ir tik sasodīti daudz mācību izpratnē, diemžēl parasti tieši viņa arī pietrūkst. lai gan šobrīd atdotu puskaraļvalsti par brīnumenerģijas dzērienu, jo konfektes vairs nepalīdz un veiksmīgā kārtā ir arī jau izzudušas. (r)evolucionārā izlase laikam nostrādāja. bet šim stāvoklim ir arī savs pozitīvais momentiņš (zibsnītis, tā sacīt)- nav problēmu ar iedomātu problēmu meklēšanu un stresošanu bez pamata!

lieliskuma koeficients ir katra paša smadzeņu rezultāts. lai ko arī teiktu cilvēki no tuvākā loka, vienalga, ģimenes vai draugu, apmierinātība sēž tikai un vienīga personīgajā galvā. diemžēl, ņemot vērā cilvēka dabas krāsas un izmēru maiņas, drēbes visu laiku jāiegādā no jauna atbilstoši sezonai (rudens sērīgums, vai kā nu to piedien nosaukt). un es neciešu staigāt pa veikaliem! tiešām neciešu! bet pašreizējā čaula arī vairs neder. iedzimtais un vēl nepārvarētais slinkums iespiedis dīvānā. motivācijas trūkums un apjukums. dīvaini, bet šis nestabilais stāvoklis nodrošina gan brīžus, kad pat kaukšana nepalīdz, gan arī vistīrāko laimes apziņu. personīgie mēra laiki iestājušies. labi, rīt man būs jābūt jaukai ar piedienīgi sirsnīgām sabiedrības sarunām, vai arī no tiesas jāpriecājas. un meloju es slikti. diez, tas ir vai nav "diemžēl"?

problēma. un īsti nezinu, kā risināt.

Ja nu man tā ir laimējies,
ka esmu cilvēks-
vissarežģītākā būtne Visumā,
tad bez mūzikas
es nenodzīvošu.

Ja jau man tā ir laimējies,
tad bez mūzikas
es neaiziešu.

(J. Peters.)

pēc otrās pavēstes no Rīgas 3. policijas iecirkņa saņemšanas es sāku prātot par iespēju, piezvanīt viņiem un atvainoties, ka pastu pārbaudu labi ja 2 reizies mēnesī. tādi, redz, mēs esam- apzinīgo pilsoņu bariņš!

"-Kādu maksu jūs prasīsit no manis?
-Atteikšanos no godkārīgā sapņa iekarot slavenu vārdu savā profesijā, savas nākotnes upurēšanu.
-Kas tad no manis iznāks?
-Cilvēks, no kura nekas nav iznācis, neveiksminieks.
-Jūs atņemat man visu, kā dēļ vērts dzīvot.
-Maldāties. Es piedāvāju jums visu, kā dēļ vērts dzīvot.
-Atstājiet man vismaz līdzjūtību. Bez līdzjūtības es nevarēšu dzīvot, ja man jākļūst par ārstu.
-Jā, es atstāšu jums līdzjūtību, kaut gan bez tās jūs tiktu krietni tālāk."

(A. Munte "Stāsts par Sanmikelu")

reiz dzīvoja. un labi dzīvoja. apsteidz laiku, izbrida visas trejdeviņas jūras, noraka trejdeviņus kalnus savā ceļā- ko tur daudz ar pāriešanu!- un beigu beigās pamanījās atrast apaļajai zemei malu, kas gan tas bija par skandālu zemes un debesu satikšanās vietu atklāt! bet ko tur daudz- nemiers, draņķis tāds, visu laiku vienalga dzina uz priekšu, neļaudams i ne elpu atvilkt. no noguruma šad tad gluži vai uz vietas varēja sabrukt, tomēr nepaspēšanas sajūta bija mokošāka. tas gan nekādi netraucēja iekļauties priekšstatā par labu dzīvošanu. kā nekā attīstība pieprasīja mūžīgo kustību, tikai bēda, ka perpetuum mobile ne senie grieķi, kuri tak gudri ļautiņi skaitījās, ne mūsdienu zinātne, kuru bija ierobežojis Ņūtons, arī gluži prātīgs vīrs, tā arī nebija atklāts. tālab pienāca diena, kad nemieru pārmācā nogurums. par laimi tas notika siltā laikā un zaļā pļavā, jo apsteigt laiku jau bija kļuvusi nieka lieta, tālab izvēlēties krišanas vietu varēja pēc sirds patikas. atverot acis, pretī raudzījās zila, zila debess- tā pati, kuras satikšanās vieta ar zemi jau bija ieraudzīta. un iestājās miers. satraukums aprima, dabas un cilvēka likumu laušana kļuva nenozīmīga. vērtību ieguva nogalināšana pārtikas iegūšanai un rūpes par dzīvo kā apliecinājums dziļai cieņai pret vietu, kurā varēja uzcirst pēc zeltainiem sveķiem smaržojošas mājas. un tā bija laime. tik tīra, ka ietvēra arī sevī sīkās rūpes. dīvaini, bet virzība tā arī neapstājās, tikai nu tā kļuva dziļi personiska, likdama mierā ikdienas atvieglošanu un uzlabošanu, tādējādi pārstājot statistiķus priecēt un dabas aizstāvjus biedēt ar cilvēku skaita palielināšanos.

man top jauna vanna. diemžēl montieris ieradās stundu ātrāk, nekā bija plānots. es i balta, siena daļēji nokasīta, izlietne vairs nav (tagad laikam būs vēl jāpasaka tētim, ka tā ar būs jāpērk. vai...), naudu, ko viņš pēc tam prasīs tūlīt mēģināšu atrast. un vispār labrāt ietu un viņam aiz pleca lūrētu, lai zinātu, ka viņš visu ĻOTI nesačakarēs. lūk, tas ir stress!

lieliska iespēja!!!

nākamo 3 h laikā jūs brauciet uz manām mājām un demolējiet vannas istabas sienu, nokasot no tās krāsu (labi nāk nost) un vēl šo to! nenokavējiet! šāda iespēja reizi 3 gados! un nākamā nezin kad vēl pienāks!

(reklāma neapmaksāta, bet špakteļlāpstiņa gan piedāvājumā.)

tā, mīļumiņi jaukumiņi un dvēseles radinieki- dīvaiņi. izlasīju to draņķa Faustu (sūc!!!), meklēdama citātu, kurš atrodas Pērā Gintā. (Pī... Pī... Pī...). Jūtos piečakarēta un nikna. Sūc!!!

un tagad pāris citātiņu no labas grāmatas (pasaulē uzrakstīts arī šis tas jauks). tātad G. G. Garsija un viņa "Simts vientulības gadu".

"Pēc pusstundas viņa atgriezās ar ziņu, ka nākamai vedeklai vēl neesot iestājusies pubertāte. Taču Aureljāno to neuzskatīja par nopietnu šķērsli. Viņš jau tik ilgi esot gaidījis, ka varot paciesties, cik vien vajadzīgs, līdz Remēdiosa būšot spējīga kļūt par māti. "

" "Nebaidieties," puisis klusā balsī viņu mierināja. "Nav jau pirmā reize, kad sievišķis vīrieša pēc zaudē prātu." " (viņš to teica meitenei, ar kuru kopā radīja pirmspēdējo dzimtas pārstāvi.)

"Fernanda atveda sev līdzi greznu, ar zeltītām atslēdziņām aizdarāmu kalnedāru, kurā viņas dvēseles gans ar mēļu tinti bija atzīmējis tās dienas, kad viņa nedrīkstēja ar vīru stāties miesīgos sakaros. Ja atskaitīja kluso nedēļu, svētdienas un svētkus, katra mēneša pirmo piektdienu, dievkalpojumus un gavēņa laikus, kā arī regulārās mēnešreizes, pāri palika tikai četrdesmit divas atļautās dienas, kuras pat grūti bija sameklējamas mēļo krustiņu jūrā."

... bet principā tajā grāmatā ir arī viena tiešām skaista romantiskā nodaļa, daudz ļoti dzīvelīgu sadzīves ainiņu, drusciņ fantāzijas un tiešām pilnasinīgi, vidējai audzināšanai nepieņemami dzīvesveidi (visās nozīmēs).

ak jā- un vēl uz viena no Latvijas robežpunktu jumtiem tagad atrodas īsts "welcome to my country" karogs. pielabojot šādas tādas nepilnības, atļāvos stūrī vienam karogam izšūt mazu smailiju- mēs tak ir draudzīga tauta kā nekā!

9 kūciņas 2.5 dienās. un es palieku pie uzskata, ka bikses ir sarāvušās, lai ko arī citi teiktu!! maniem vecvecākiem ir dikti mīļa tieksme savu pieķeršanos izrādīt materiāli, piemēram pārbarojot nabaga mazbērniņu. vakar situācija kļuva pārāk smaga, tālab palīgā tika saukta kaimiņiene Marija, kas līdzētu tikt galā ar tiem ēdienu kalniem (garšīga gaļa, salātiņi, 2 kūkas, 2 veidu kūciņas, bet es tikai viena...) un pie reizes varētu apspriest jaunākos notikumus vietējo dzīvēs (Maija precēsies ar kā viņu tur sauca, kura māsa savukārt precēsies ar kaut kādu tur Maijas radinieku. A ko tad, ja kaut kas noiet greizi? Tik nikna saradošanās var nelāgi beigties!).

Un vēl vakar bija negaiss. Pamalē šad tad iedegās un izdzisa spuldzītes aiz mākoņiem, šad tad nozibsnīdamas tādas īstas dakšas. visnotaļ spocīgs paskats, ņemot vērā faktu, ka vienīgā skaņa bija ierastā nakts sisināšana, bet pusčetros no rīta vienas vienīgas zvaigznes. Un, protams, sisināšana, kas nemēdz norimt atšķirībā no vietējiem suņiem!

(pirms neesmu aizmirsusi- Morwen, ņemot vērā tavu rītdienas sumināšanas nepieciešamību, kaut kad augusta beigās vajadzēs tevi ieraudzīt vaigā, citādi mana sirdsapziņa nevaidēs mirusi! lai gan viņa tāpat to i netaisās darīt...)

ak, jā. draudzīgi paviesojos ar krustmāti un viņas meitu. pieminēšanas vērts šis fakts ir tālab, ka pēdējo reizi satiku viņas kaut kad ap manas 4. klases laiku Asūnes kapsvētkos, līdz ar to neko par viņu nezināju, tātad nebija arī par ko runāt. vismaz tā varētu likties. jo es pret to biju nolēmusi cīnīties, kā mācēdama, un beigās es sirsnīgi biju uzturējusi dīvainu sarunu veselas 2 stundas. nabaga krustmāte noteikti nevarēja saprast, par ko viņai tāds krustbērniņš gadījies, bet man bija jautri! varēju atļauties būt pat izcili dīvaina, jo tāpat viņu nākamreiz satikšu kaut kad pēc gadiem.