kaktuss -

mans brīvsoļa gads strauji tuvojas beigām, un man būs jāatstāj ļoti daudz mazo lietiņu, kurām kabināju klāt "mans"- osis pie mana loga, truši, kas šeit ir tiešām DAUDZ, skrienamais mežs, istaba, ko tā arī neiekārtoju par meiteņu sapni, bet man tāpat šķiet, ka es viņai tomēr gāju pie sirds, un mācības... tās man šeit patiešām, patiešām patika! vairums no lektoriem, pat, ja visi nebija izcili spoži, tomēr izstaroja tādu enerģijas pilnu cerību- ok, jums priekšā ir slimnieks, viņš mirst nost (ātrāk vai lēnāk), un jūs viņam varat palīdzēt dzīvot un izdzīvot. patiešām varat! un paši slimnieki... vienā no palātām bija ielikti divi vīri ar ļoti daudzām, ļoti smagām kaitēm- un tā bija foršākā palāta visā nodaļā! viņi vilka uz zoba visus- arī sevi.
un, ja es nepieminētu cilvēkus, laikam tādējādi apgraizītu visai svarīgu nodaļu no manas Minsteres. visai jautri cilvēki- vācieši, kuri vairāk vai mazāk iejūtīgi pieņēma manas valodas kvalitātes; spāņu meitenes, kuras izlēma, ka, piemēram, šim priekšmetam jāmācās par daudz, tāpēc viņas to tāpat nenokārtos un labāk ies izklaidēties; grieķu meitenes ar patiešām labu humora izjūtu (jo līdzīga manējai), labām smadzenēm un visādi citādi atzīstamām cilvēciskajām kvalitātēm; tik ļoti dažādie itāļu cilvēki, kuriem visiem kā vienam ir cieša pārliecība, ka vāciešu menzā (tipa studentu barotava) pasta vispār nav pasta. nu, labi, īsti laba tā varbūt arī ka nebija, bet ēst varēja!
un trakākais tajā visā ir fakts, ka man atkal jāsāk meklēt, ko darīt tālāk. es apmēram zinu, ko gribu, bet nezinu kā dabūt. bet nekas, no daudzu variantu izmēģināšanas jau neviens pilnīgā postā nav aizgājis!