(bez virsraksta)
« previous entry | next entry »
Nov. 9., 2007 | 10:57 pm
lieliskuma koeficients ir katra paša smadzeņu rezultāts. lai ko arī teiktu cilvēki no tuvākā loka, vienalga, ģimenes vai draugu, apmierinātība sēž tikai un vienīga personīgajā galvā. diemžēl, ņemot vērā cilvēka dabas krāsas un izmēru maiņas, drēbes visu laiku jāiegādā no jauna atbilstoši sezonai (rudens sērīgums, vai kā nu to piedien nosaukt). un es neciešu staigāt pa veikaliem! tiešām neciešu! bet pašreizējā čaula arī vairs neder. iedzimtais un vēl nepārvarētais slinkums iespiedis dīvānā. motivācijas trūkums un apjukums. dīvaini, bet šis nestabilais stāvoklis nodrošina gan brīžus, kad pat kaukšana nepalīdz, gan arī vistīrāko laimes apziņu. personīgie mēra laiki iestājušies. labi, rīt man būs jābūt jaukai ar piedienīgi sirsnīgām sabiedrības sarunām, vai arī no tiesas jāpriecājas. un meloju es slikti. diez, tas ir vai nav "diemžēl"?