- grūti kaut ko saprast
- 28.1.12 08:44
- Mums ar Agnesi visai jocīgas attiecības ar drukātu tekstu. Varbūt tāpēc, ka man nebija pacietības viņai pavisam mazai priekšā lasīt. Tiesa, visās skoliņās viņiem grāmatas priekšā lasa.
Labi, vaimana ir pavisam par ko citu, kā jūs, vecāki, lasāt grāmatas, taisni tā, kā rakstīts? Bet vairums bērnu grāmatu rakstītas pavisam citai realitātei, nu, latviešu tautas pasakas, Pepija Garzeķe, piemēram. Vai Pīters un Vendija. Šīs Poksi laikam jau vēl neinteresē. Un tad vēl tās vietas, kur nesaproti, skaidrot vai lasīt tālāk. Lasu kā uz sienu. Karlsonu vispār nevar vērt vaļā, jo tā ir par puiku/ām. Savukārt zaķīšu pirtiņa un Trīs kaķēni nupat sāk palikt par mazu. Ērkšķrozīte, Sniegbaltīte, Brēmenes muzikanti ir labas, bet man pašai no viņām jau gaudot gribas.
Jā. - 7 rakstair doma
- 28.1.12 10:38
-
Mēs esam šausmīgi daudz lasījuši abiem bērniem priekšā, burtiski katru vakaru, gadiem. Neko daudz nepoārveidoju, jo tā lasīšana jau arī attīsta bērna valodu un tās izpratni. Jāskaidro gan kādreiz kaut kas bija. Bet. Bet, bet, bet. Vienādi audzināti, tik un tā viens bērns pieaudzis pats sāka daudz lasīt, otrs nelasa un viss.
- Atbildēt
- 28.1.12 10:48
-
daudz lasīju, mums tai brīdī nebija pārlieku daudz citu variantu ko vakaros darīt, tad nu lasījām visu pēc kārtas. secinājums to ko negribēja neuztvēra, tagad pusaudža gados pats pārlasa un jautā nesaprotamo. Bērnībā kaut kā, manšķiet, vairāk tīri valoda bagātinājās no tās literatūras. Tagad ir klasiskais grāmatu tārps :)
- Atbildēt
- 28.1.12 11:13
-
es arī lasīju visu, kā bija rakstīts.
- Atbildēt
- 28.1.12 11:19
-
Lasīju visu kā ir, vakarā pirms gulētiešanas. Lasīju ilgi, no vecuma, kad neko nesaprata, bet aizmiga tikai no balss vien, līdz kādai klasei 3.
Un Pepiju sākām agri lasīt, tiesa gna šī bija maniem bērniem grāmatu grāmata, jo tika pārlasīta vakaros reizes 4 vai pat 5, no vāka līdz vākam. - Atbildēt
- 28.1.12 11:24
-
apmēram pusgadu es pasakas nevis lasīju, bet atstāstīju. bija kādas 10 pasakas, kuras regulāri pirms gulētiešanas stāstīju. tikai pēc tam pārgāju uz lasītām pasakām, un arī tur lasot jālūt uz priekšu un jāizmet liekie gabali. drukātā valoda ir nedzīva, bet stāstot tu vari runāt cilvēku valodā.
- Atbildēt
- 28.1.12 17:06
-
es lasu dzejoļus, KK patīk atskaņas. Pasakas viņam par grūtu, pārāk daudz teksta un pārāk maz bilžu, tā teikt :)
Bet dzejoļi ļoti patīk. Pēc nedēļas lasīšanas viņš pirms manis jau nodeklamēt māk :) Tāpēc nākas ik pa laikam piepirkt klāt jaunu grāmatu, jo vecās jau aknās sēž :)
vārdus lasu tā kā ir. Kas tādi svešāki - patulkoju, paskaidroju citiem vārdiem. - Atbildēt
- 28.1.12 20:38
-
Mazmārtiņam lasīt visu, kā ir, bija mokas, jo pēc pieprasījuma bija jāizskaidro katrs nesaprotams vārds, toties vārdu krājums un bagātība ir krietni lielāks nekā mazukam, kuram pārsvarā vienalga, ko lasu, galvenais joprojām ir bildes. "Mazā raganiņa" ir diezgan vienkārša un saprotama, ja bildes nav svarīgas un visas Sutejeva grāmatas ir ideālas tādiem mazzaķiem, tur ir gan vienkārša valoda un stāsti, gan lieliskas ilustrācijas.
- Atbildēt