| Žēl... |
[24. Apr 2007|16:22] |
Es šodien kādai tantiņai uz ielas iedevu naudiņu. Piegāju klāt un iedevu. Parastai, kārtīgai tantiņai. Taču mani pēc tam pārņēma nesalīdzināms, žēlums, dusmas, riebums un skumjas. Bet ne jau tāpēc, ka būtu žēl savas sasodītās naudas. Bet gan tāpēc, ka kādam vispār jālūdz. Un ka valstī ir tā, ka kāds lūdz. Un man pēc tam bija slikti par to, ka es Viņai gandrīz pagāju garām, soļodams savā snobiskajā, augstprātīgajā un tukšajā gaitā. Man bija slikti, ka es gandrīz biju kļuvis par ļaunu, aukstu, neiecietīgu, cietsirdīgu un pelēku sabiedrības daļiņu šajā lielajā un dažkārt smirdošajā masā. Es gandrīz biju kļuvis par necilvēku. Varbūt liekas, ka tas tik ir tāds sīkums, bet man tā nelikās...
Man pašam sametās slikti par sevi. Un, goda vārds, tā es nebiju juties nekad agrāk. Neskatoties uz pieredzēto.
Kāpēc cilvēki ir tik ļauni?????
Kāpēc civēki ir tik... ļauni...
Un man...
Man tagad tiešām gribas raudāt... |
|
|