*

šorīt, paskatoties pa logu, pirmais kas ienāca prātā - pa nakti mūs ir apciemojusi milzonīga morra un nosēdējusi visu salti baltu. vai varbūt vesela morru armija.
bet rīts bija tik tik tik ļoti skaists, viss sastinguša ūdens margotās mežģīnēs. ir tik jocīgi domāt, ka tas viss radies no visparastākā ūdens.
trīs skaistākie šīrīta skati:
viens) braucu pāri hesam. abās pusēs biezumbieza migla. to, ka tur kaut kur ir Daugava vispār nevarēja redzēt, pat nojaust ne. bet no augšas ļoti spocīgi tam visam cauri spīd saule. un pats ceļš no miglas tīrs. tāds kā tunelis starp miglas sienām;
divi) pie apļa, kur nobrauc no hesa - latvāņu lauks un viņi visi tā cēli un vareni vizuļo sarmas aptamborēti;
trīs) smilgota pļava. tik trausls viss. katra smildziņa, katrs zirnekļtīkliņš ar mirdzošiem dimantiņiem uzmanīgi apkarināts.



redzkāds vēl labums no tā, ka ir zirgs - nebūtu man Rada, nekur nebūtu braukusi un neko tādu nebūtu redzējusi. bet tas viennozīmīgi bija nesalīdzināmi labāk nekā kaukāda Trīra Melanholija vai Mōna Līza.