|
Aprīlis 20., 2003
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 22:45 - ..and death shall have no dominion
Noskatījos 2002. gada Solaris. Forša filma varbūt būtu bijusi, ja vien nosaukums un intriga (bet ne jēga un noskaņa) nebūtu savāktas no daudz labākas filmas un vēl jo daudz labākas grāmatas.
Nu nav man pieņemama ideja par Solāri kā par tādu materiālu paradīzi, kur satikt tos, kurus esam pirms pāris gadiem nobeiguši (un pie tam vēl Ar Attaisnojumu Un Nejauši, Ak Es Nedzirdēju Tevi To Sakām nobeiguši), bišķi pacīnīties - vēl pāris reizes nobeigt ar savu superkruto attieksmi - un beidzot padoties tekstam "Everything we've done is forgiven. Everything." un laimīgi apskaut laimīgi mirušo. Labi, es ticu piedošanai kā tādai, bet ne jau šādā veidā. Un, ja paradīze pastāv, tad vai nu tai būtu jābūt pilnīgai aizmirstībai, vai arī iespējai saprast, kas tu esi un kāpēc esi bijis, ieraudzīt savas dzīves rakstu un redzēt, kāpēc visam bija jānotiek tā, kā tas notika. Bet ne jau priecīgajam pārsteigumam - nekas no tavām cūcībām neskaitās, un tu ne pie kā neesi vainīgs.
Bet man patika divi citāti:
šis
"But I was haunted by the idea that I remembered her wrong, and somehow I was wrong about everything."
un
šis
And death shall have no dominion. Dead men naked they shall be one with the man in the wind and the west moon. When their bones are picked clean and the clean bones gone they shall have stars at elbow and foot. Though they go mad they shall be sane. Though they sink through the sea they shall rise again. Though lovers be lost love shall not. And death shall have no dominion.
(kā dzejolis tas bija? - atzīstos savā nezināšanā :))
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |