Februāris 23., 2003
honeybee | 10:21 - visiem, kas uzskata, ka disklaimeris palīdzēs bik zabesīja dažu cilvēku uzskats, ka uzrakstot frāzi iz sērijas "mans virtuālais es žurnālā neesmu es un ar mani (reālajā dzīvē) tam nav ne mazākā sakara", viņi var tikt vaļā (vismaz emocionālā plānā) no jebkādiem komentāriem par tēmu. (ja negribi komentārus, atslēdz komentēšanas iespējas, un miers!)
jo: cilvēks NEVAR uzrakstīt neko tādu, kas nebūtu viņš pats. jā, cilvēks nevar uzrakstīt sevi visu, t.i., viņa veidotais tēls nekad nebūs pilnīgs un "pabeigts", bet pilnīgs un pabeigts nav arī tas tēls, ko mēs veidojam IRL, bieži vien tas ir pat paviršāks kā žurnālā veidotais tēls. atvainojiet, bet lielākā daļa no klātesošajiem daudz labāk māk izlikties dzīvē nekā tekstā. (lai arī patiesībā jau tas ir kompliments, jo dzīvē izlikšanās spēja ir nepieciešamāka, da i vispār - kāpēc izlikties šeit? un, ja tu neizliecies, tad kāpēc vārgi pīkstēt, ka tomēr izliecies?) ... tāpēc mani mazliet uzjautrina arī smejmoon disklaimeris, kurš, lai arī ir pietiekami korekts, tomēr faktiski ir ekvivalents tam, ka mēs IRL staigātu apkārt ar plakātu "Es esmu savādāks kā tēls, kas var izveidoties, skatoties uz manu ārieni. Es mainos katru dienu. Ņemiet to vērā." Neapšaubāmi patiesa tēze, bet tiem, kam šī universālā patiesība vēl nav pielekusi, plakāts diez vai palīdzēs :)
tiem, kas tankā: visi tēli, simboli, idejas, domas - ko nu kurš te piefiksē - nerodas kaut kur "ārpus" rakstītāja, tie rodas rakstītājā pašā - vai tā būtu zemapziņa vai virsapziņa - arī meli rodas cilvēkā pašā un ļoti bieži ataino cilvēka būtību un vēlmes daudz spēcīgāk kā "patiesība" (piemēram: gribēju minēt samelošanas piemēru, iedomājos paziņot, ka esmu stāvoklī, un tūlīt pēc tam skaudri apjautu, ka, hmm, whatever ;) (jautājums ir interesants un būtisks, bet ārpus meliem un jokošanās es vēl neesmu gatava par to runāt)). cits jautājums, protams, ir tas, vai cilvītis pats apzinās, ka tas, ko viņš raksta, ir viņš pats :) un, protams, protams, šos "disklaimerus" jau arī nevar skatīt citādi kā vien attiecīgās personas rakstura iezīmju izpausmi. šorīt esmu neganta un saku: vēlēšanās izvairīties no atbildības par saviem vārdiem, vēlēšanās aizbēgt no sevis, vēlēšanās izvairīties no tieša kontakta ar citiem, neskatīšanās sarunu biedram acīs. apmēram tā.
un savā ziņā es dziļi cienu (vai vismaz nemēdzu apcelt) cilvēkus, kas virtualitātē (un reizēm arī realitātē) rupji un bieži vien acīmredzami melo, pasniedzot sevi kā "citu" un nekur neizkarinot disklaimeri par to, ka viņš ir cits. jo, iespējams, tā ir patiesākā viņa būtības daļa, kas vienkārši nevar izpausties šajā laikā, šajā vietā, šajos apstākļos. bet tas, ka cilvēks reizēm ir ieslodzīts sev galīgi nepiemērotā dzīvē, jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.
|
Reply
|
|
|