|
Februāris 3., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 17:18
interesanti, kas notiek ar cilvēku, kas atbrīvojas no visa, kas viņam traucē un sāp, bet to, no kā atbrīvoties nav izdevies pēc vairākiem nopietniem mēģinājumem to darīt, uztver kā neatņemamu savas dzīves daļu, iznīcinot nevis sāpju iemeslu, bet iemeslus, kāpēc sāp (jo sāpēšana jau vienmēr ir divpusējs pasākums, t.i., ir ārējais iemesls, kas sagādā sāpes, un iekšējais iemesls, kāpēc tas sagādā sāpes).
un, ja neizdodas ne viens, ne otrs, tad šo faktoru savā dzīvē (diez vai tādu faktoru būtu vairāk kā 2) uztver kā dzīves saturu un jēgu, pamatjautājumu un pamatproblēmu - kas līdz ar to būtībā arī vairs nesagādā sāpes, jo sāpes un prieks kļūst par faktoriem, kas atzīmē precīzu/neprecīzu jautājuma risinājumu, zaudējot bezjēdzību. (ikviens taču ir spējīgs paciest gandrīz jebkādas sāpes, ja zina, ka dara to kāda būtiska iemesla labad; t.i., ja sāpju iemesls ir būtiskāks par pašām sāpēm, tad sāpes zaudē aktualitāti un smeldzi.)
uzsvaru liekot uz atbrīvošanos no visa, kas traucē un sāpina un nav nepieciešams dzīvības procesu nodrošināšanai, neattiecas uz (tābrīža) Pamatjautājumu un nepārkāpj būtiskākos ētikas likumus (tos, kas cilvēkam pašam ir būtiski, lai definētu sevi kā cilvēku).
kas notiek ar šādu cilvēku? viņš sasniedz neredzētu mieru un mērķtiecību vai arī kļūst par monstru, vai arī abi vienlaicīgi?
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |