|
Decembris 13., 2004
 | 09:58
Sapnī man likās, ka esmu no ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) teejas aizņēmusies datoru, tad sapratu, ka neesmu vis, bet vienalga gribēju piezvanīt, satikties, kaut ko atdot (ko?), dzinos pakaļ maniakālam slepkavam, vārdā Kārlis, un mēs abi nonācām šokolādes rūpnīcas konveijerā (dzīve baigi labā, ik pēc laiciņa pienes gan kafiju, gan saldējumu, tauta ārpusē satraucas par mums, tad uzzināju, ka teejai ir māsiņa, un ka tā māsiņa arī ir bišķi tērēta, nakts vidū piezogas cilvēkiem un iedod ar bomi pa galvu, un tad izrādījās, ka sapņa galvenā varone ("es", bet ne es) šito māsiņu pazīst, kopā bērnudārzā gājusi, bet neatceras, protams.
Tas, ka cilvēki ir kopā gājuši bērnudārzā un viens no viņiem otru neatceras, ir pilnīgi pietiekams pamats, lai otrais pirmo nosistu - ar bomi pa galvu.
Vēl jo vairāk tas attiecas uz pamatskolu. (Es, piemēram, neatceros dažu savu klasesbiedru uzvārdus. Man pat bija jāpadomā, lai atcerētos, ka bija puisis, kuru sauca Māris Rasa, it kā šitādu uzvārdu varētu aizmirst - un atcerējos arī es tikai tāpēc, ka viņš bija skolotājas Rasas dēls. Bet, ja nemaldos, viņš netika pārāk apcelts uzvārda dēļ. Viņam bija zilas acis. Un tagad viņš ir kristietis, visi, ko satieku (un kas viņu pazīst) šausmīgi noraizējušies.)
|
Comments:
| From: | teeja |
|---|
| Date: | 13. Decembris 2004 - 10:00 |
|---|
| | | (Link) |
|
pats labākais, ka man tiešām ir māsiņa, marina, varētu pat teikt, tērēta :)
man tagad baidīties? ;)
atceros, bija vesels tāds bars ļaužu, braucām ar mašīnu aizvest kādu cietušo uz slimnīcu, nē, līķi uz morgu, un mums vislaik zvanīja no tām lauku mājām, un mēs izlikāmies, ka neko nezinām, lai arī ļoti labi zinājām, ka teejas māsiņa tur kaut kur klejo.
jā, un vēl bija jautri; bija bilde, kurā biju "es", tu un tava māsiņa, mēs nesapratām, kura ir kura, un tad vienu brīdi bija tāda sajūta tip - hopā! varbūt patiesībā teeja pati ir tā māsiņa? vai arī es? |
|
|
