|
Decembris 6., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 11:17 - poligāmija
Nujā, šitais te ir teksts, uz kuru mani izprovocēja (hmmm, labi - vārdā nesauksim - vnk kāds mans draugs) un a.god. dark_entrant, kurš ir viens no retajiem cilvēkiem, kas spēj paciest manu abstrakto muldēšanu.
Tātad, ko es šajā gadījumā saprotu ar "poligāmiju" - nevis reālu "daudzsievību" vai "daudzvīrību" (riebjas man laulības saites kā tādas, un vēl sarežģītākas tās padarīt es negribētu), bet - brīvu seksuālā & vairošanās partnera izvēli neatkarīgi no tā, ka kas ir "pastāvīgais partneris". Jo, no vienas puses, es ticu tam, ka - vismaz kādā dzīves posmā - ir nepieciešams kāds cilvēks, ar kuru būt kopā priekos-un-bēdās, ar ko gribēt dzīvot kopā un novecot kopā, blablabla. No otras puses, pati daba jau saka priekšā, ka būšana kopā ir viens un vairošanās ir pavisam kas cits (tas, kurš nekad-nekad nav pat gribējis piekrāpt savu pastāvīgo partneri, var mest pirmo akmeni).
Un dabai, protams, ir taisnība. Kopdzīves partneri izvēlas pēc saderības un saskaņas principa, vairošanās partneri izvēlas pēc labākā genotipa principa. Pat tad, ja abi punkti sakrīt - t.i., satieku es cilvēku, kurš patiešām ir izcils, apprecos, nolemju būt monogāma - un pēkšņi patrāpās pretī vēl izcilāks eksemplārs. Ar kuru es varbūt nebūt negribētu dzīvot kopā. Monogāmijā šī problēma nav normāli un nesāpīgi atrisināma, poligāmijā viss ir OK - t.i., ja izcilais eksemplārs nr.2 vēlas kopoties ar mani.
Monogāmās attiecības ideālajā variantā noved pie tā, ka cilvēks ir visu mūžu piesaistīts vienam partnerim. Ja šis partneris ir izvēlēts neveiksmīgi, tad ir pilnīgs vāks. Piemēram, izcila sieviete A apprecējusies ar vīrieti B, kurai ir iedzimta garīga slimība. Vairoties tātad nebūtu vēlams. Savukārt izcils vīrietis C ir apprecējies ar sievieti D, kura ir neauglīga. Rezultātā netiek saglabāts nākotnei izcilās sievietes A un izcilā vīrieša C genotips. Tipisks piemērs: ja Rainis būtu dzīvojis ideālā monogāmijā, viņam nebūtu neviena bērna.
Poligāmijā šīs saites ir brīvākas, un attiecīgi savstarpēju simpātiju gadījumā izcilo cilvēku genotips tiek turpināts, cerams, veidojot arvien izcilākas kombinācijas. (Pie tam piezīmēsim, ka dark_entrant atbalsta valsts noteiktu vairošanās sistēmu; man tas liekas absurdi, nežēlīgi un muļķīgi - jo sekss uz pasūtījuma ir maucība, tas viens, un valsts noteiktās programmas nav tik dinamiskas kā cilvēka paša izjūta, kas - ja nu mēs vispār ticam cilvēka pašai izjūtai - izvēlas labāko sugas turpināšanas variantu.) Tas ir tas princips, kas īstenojas visās citās sugās - vairojas izcilākie tēviņi un mātītes, nevis tie, kam pagadās.
Monogāmijā katrs cilvēks būtībā ir spiests izvēlēties partneri no brīvajiem-un-pieejamajiem, kas nozīmē to, ka teorētiski vairojas visi, un ne vienmēr šīs kombinācijas ir tās labākās. Poligāmijā partneri izvēlas brīvi, tādēļ daudz lielākas iespējas vairoties ir labākajiem sugas pārstāvjiem, nevis mazvērtīgākajiem. Protams, tas ir mazliet nežēlīgi pret "mazvērtīgākajiem" sugas pārstāvjiem, bet, no otras puses, ne tik nežēlīgi kā masveida atšaušana. Galu galā ikvienam taču ir iespēja laimīgi nodzīvot mūžu kopā ar kādu vai vienam - tikai mazākas iespējas radīt pēcnācēju.
Iebildes ir sekojošas:
1. "Ja visi drāzīsies ar ko pagadās, tad paaugstināsies dzimstība". (© dark_entrant) - Nedaudz, bet ne pārāk, jo kontracepcija jau nav aizliegta. Gluži vienkārši tagad ar ko pagadās drāzīsies ne tikai cilvēki bez augsti attīstītas morāles un pilsoniskā pienākuma izjūtas, bet arī tie, kam ir augsta morāle un pienākuma apziņa. Un ideāli būtu vairoties pēc principa "radīt bērnu tikai ar cilvēku, ar kuru patiešām vēlies radīt bērnu". Kas ne vienmēr ir pastāvīgais partneris. (Pazīstu vismaz vienu cilvēku, kas grib būt kopā ar meiteni A, bet bērnu grib no meitenes B; poligāmijā tas būtu realizējams bez problēmām.)
2. Kā atrisināt sociālās problēmas? - Šitais mani mulsina visvairāk; t.i., vai reāli strādātu ģimenes modelis, kurā sievietei ir bērni no trim dažādiem vīriešiem, no kuriem neviens nav viņas vīrs. Kurš rūpētos par bērnu, kā atrisināt jocīgo brāļu un māsu problēmu (jo būtu daudz vairāk pusbrāļu un pusmāsu nekā patlaban). Bet, no otras puses, var jau atgriezties pie seno cilšu principa - ka tuvākais vīriešu dzimtas radinieks ir mātesbrālis, jo tēva identitāte ir apšaubāma.
3. Kur tas viss novedīs? - Nujā, biedējoši. Šobrīd mēs vairojamies pēc principa "tiek saglabāti praktiski visi gēni", cilvēks, kam līdz mūža galam nav neviena bērna, tomēr ir salīdzinoši rets gadījums. Poligāmijas modelī atbirums būtu daudz lielāks. Un, ja vairošanās notiktu dabiski, tad ir ļoti grūti paredzēt, kādi gēni tad galu galā tiktu saglabāti. Spēcīgi-skaisti-gudri cilvēki? Varbūt nē; varbūt skaisti-aktīvi-stulbi cilvēki? Prognozēt ir gandrīz neiespējami; patiesībā pat es nezinu, kas būtu mana otrā bērna tēvs, ja man būtu pilnīgi brīva izvēle (pirmais bērns ir pietiekami lielisks, lai es pieņemtu, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli ;)). Bet, no otras puses, apstāties attīstībā tikai tāpēc, ka baidies no iespējamajiem attīstības ceļiem - tas ir gļēvi un stulbi. Poligāmija ir vishumānākā un dabiskākā metode, kā radīt pārcilvēku, un es nekādā gadījumā neesmu apmierināta ar to, kāds cilvēks ir patlaban.
|
Reply
|
|
|