Marts 1., 2003

09:38 - parasts rīts Pamostamies no tā, ka vieni sāni ir slapji. Bērns kārtējo reizi ir pārčurājis jēgu. Un, protams, savā gultā viņš normāli neguļ jau kādu nedēļu. Pēc kādām 15 minūtēm, kuru laikā cenšamies ignorēt slapjā bērna īdēšanu un pusmiegā mētājam viņu no vienas krūts pie otras, pieceļamies sēdus. Bērns pēkšņi sāk ēst. Ar lielu ņerkstēšanu atver acis. Pārģērbjam bērnu (viņš ir pietiekami apātisks, lai šo procedūru būtu iespējams veikt vienatnē) un iebāžam gultiņā. Ieslēdzam Turbo DSL un apstāmies, vai visas filmas smuki velkas. Pārsvičojamies. Saņemam meilu "a kāpēc tu neatbildi uz maniem meiliem". Atbildam: "Pamodīšos, atbildēšu". Bērns iestrēdzis redelēs un bļauj. Izvelkam ārā, iedodam ziloni-grabuli. Apstāmies žurnālus. Nekā jauna. Secinām, ka pilnīgi pietiek, ja apstās savu, mkv un watt friendlisti. Un vēl pie teejas un ringlas jāiegriežas. Bērns dauza galvu pret redelēm un bļauj. Izceļam ārā no gultas, ejam pie tēta apsveicināties. Bērns ar tēti vismaz piecas minūtes sacenšas, kurš skaļāk žagosies. Abi ir pilnīgiā sajūsmā par šo procesu. Uzvelkam bērnam zeķītes. Iebāžam bērnu gultā. Pēc pusminūtes izvelkam ārā. Viena zeķe jau novilkusies. Nu i vilks ar viņu. Paņemam bērnu klēpī un sacenšamies, kurš vairāk taustiņus nospiedīs. Es it kā cenšos kaut ko uzrakstīt. Ienesam bērnu pie omammas un noliekam uz grīdassegas (kas patiešām ir sega). Parunājamies ar omammu par to, cik daudz viens bērns var pievemt. Pabeidzam drukāt žurnālī un ejam vēl pagulēt. Kāda bauda gulēt divatā, un tikai divatā, nebaidoties par to, ka gultasbiedrs kuru katru brīdi izkritīs no gultas un sāks bļaut. Atceramies (pareizāk, sajūtam), ka gulta taču ir slapja. Pofig. Arlabunakti.

(2 teica | man šķiet, ir tā...)

15:22 - vilkači II Certainly the famous Pierre Vidal, the Don Quixote of Provençal troubadours, must have had a touch of this madness, when, after having fallen in love with a lady of Carcassone, named Loba, or the Wolfess, the excess of his passion drove him over the country, howling like a wolf, and demeaning himself more like an irrational beast than a rational man. He commemorates his lupine madness in the poem A tal Donna: ( tālāk... )

(man šķiet, ir tā...)

23:42 - ņerr beidzot jāuzraksta tā fakinā recenzija par fakino Misteru Latviju. nevis par to stulbēni, kas ir Misters Latvija 2002, visas geju cilts apkaunojums (vismaz boļna jau izskatās pēc geja), nespēj salikt divus teikumus kopā, apgalvo, ka "kāds magnēts viņu pievilcis" pie viņa meitenes, puspamodies un pusnomazgājies mētājas "kluba modeļa" sekcijā (nē, ne jau kā meitene, bet kā "vīrietis", ir tur arī tādi) un tamlīdz. runa šoreiz ir par Paula Bankovska romānu. saku uzreiz: vispārīga viedokļa nav. ja nu vienīgi šāds formulējums: perfekts romāns tiem, kas jūtas pārāk kruti un inteliģenti, lai lasītu bestsellerus, bet nav vēl nomērdējuši sevī tieksmi pēc aizraujošas un viegli uztveramas lasāmvielas. vai arī: rutinēta autora romāns rutinētam lasītājam. nē, tas laikam būtu pārāk skarbi. lai arī - kāpēc? tikai reālistiski. // uj, acerējos, pareizāk, mīļums atgādināja Mistera Latvijas izteikumu pērli - cik ĻOTI izmisis viņš bijis, kad viņam vajadzējis noskūt visas spalvas uz vēdera :D nabaga, nabaga puisis :P

(9 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi