Jūlijs 11., 2003
| 01:49 kaut kas ir pašķīdis lauskās, un es atkal esmu vienlaikus vāze un miesa ar novilktu ādu, plīstoša, jūtīga, kliedziena, asaru gaidās uzvilkta atspere. bet tas, kas sašķīda, nebija nekas būtisks. būtu pavisam nebudistiski pārāk pieķerties savam iekšējam mieram un harmonijai. un tas, kas bija būtisks, sāpīgi sagriezās ar lausku un parādījās atklātībā. dzīvs.
šobrīd man ļoti ļoti pietrūkst kāda, kam es ne kripatiņas nepiederētu. un kura piederība kam citam spētu netraucēt. bet kas vainas sarunai ar sevi pašu, galu galā. kas vainas kaut vai vienmēr runāt tikai ar sevi. tā notiek.
|
Comments:
lauskas iespiežoties miesā veido jaunu trauku saule iespiežoties acīs aizmirst izpirkt ķīlu mauku ir tik viegli saukt par mazo mīļo mauku lietus lāses ir tik viegli saukt par mīlu
Shie nepiederoshie ir vislabaakie dakteri, kad naakas pret lauskaam sagriezties...tiiru nepiesietu marliiti iedod... Manii kaut kas asinjo un zinu, ka pashas labaakaas zaales ir taali tuvo cilveeku klaatbuutne, maiga pelde seklaa uudenii. Paraudi, meiteen pac sev uz pleca. |
|
|
|
Sviesta Ciba |