Aprīlis 29., 2003
| 22:03 ei nost. neticu nevienam no jums, da i netaisos ticēt. ar sajūsmu atklāju, ka to cilvēku loks, kuriem es būtu ar mieru uzticēties / pateikt ne tikai interesantus faktus, bet arī to, kas man pašai sāp / ir palielinājies divkārt. T.i., tagad tādi ir divi :) un tiem pašiem es uzticos nevis tāpēc, ka ticētu - viņi mani nenodos (kas par patētisku vārdu! bet slinkums meklēt nepatētiskāku), bet tāpēc, ka, ja viņi izrādītos manas uzticības ne-vērti, tad manā miniatūrajā drošpasaulītē rastos tik dziļa plaisa, ka man būtu po, vai viņi zina par mani vairāk vai mazāk. nujā, un "ikviens, kam tu uzticēsies, tevi piečakarēs", šito aksiomu es atklāju jau pirms gadiem četriem :/
|
Comments:
Man tādi šobrīd ir tikai divi (arī). Sen neesmu runājis ar viņiem (viņām, īstenībā), varbūt tur arī ir problēma. Ik pa laikam vairāk vai mazāk sanāk kādam atklāties, bet tas man neliekas tik nopietni.
jājā, mani 2 savukārt ir vīrieši :) welcome to the club ;)
pastaasti (es tieshaam nesaprotu) ko noziimee piechakarees? (nodos. izraadiisies uzticiibas ne-veerti.)
kaa tas ir? saistiibaa ar to, ko tu uztici kaadam.
saapinaat var, atrodoties emocionaalaa sasaistee. un tur nav noziimes, ko kaads zina/nezina-- kaut kaads informaacijas jautaajums
jebshu?
aj, nu visādi ir bijis. ir bijis tā, ka to, ko esmu pastāstījusi atsevišķiem cilvēkiem, kam esmu uzticējusies, pēcāk esmu dzirdējusi - protams, no citiem, protams, sagrozīti - kā baigāko superbaumu par mani. // tā gan ir tā smieklīgākā daļa ir bijis arī tā, ka cilvēks, zinot, kā mani var sāpināt (t.i., esmu viņam pastāstījusi par saviem vājajiem punktiem), to pēcāk ir izmantojis, lai ar mani manipulētu. bet visbiežāk, protams, ir tā, ka es pastāstu, cerot, ka sapratīs, un tomēr nesaprot vis. un tā, ka cilvēka uzskati par man būtiskām lietām tik ļoti atšķiras no maniem, ka dialogs izrādās neiespējams.
viena lieta ir ekshibicionisms (kas man neapšaubāmi piemīt), cita - savu brūču demonstrēšana, lai visi tur varētu savus netīros pirksteļus iebāzt.
vismaz tiktāl es varu sevis sāpināšanu kontrolēt :) ar emocionālo sasaisti tā ir, kā ir (to toties es māku pietiekami prasmīgi noslēpt, lai cilvēki nezina, ka esmu pieķērusies ;))
es, strap citu, diezgan sen atiistiiju teoriju, ka iisteniibaa mums visiem gribas, lai paareejie par mums zina iespeejami vairaak. apzinaati gribas vai neapzinaati, vai vienkaarshi buutu labaak.. nezinu, bet man vel arvien liekas visai universaali un working.
un juatajums ir vairaak par to, kaa tur tikt - lai zina.un, ka zinot neizbeegami paraadaas citas lietas, kuras kljuust 'false'. un saprashanas speeju ierobezhojumi vispaar.
| | | nu jau kljuust par daudz, es zinu | (Link) |
|
es iisteniibaa gribeju tikai pateikt..
informaacija, pat ne taadaa dimensijaa kaa "uzticeeshanaas", manupraat, nevar kadam do lielaaku ~varu~ nodariit paari.
| From: | maska |
Date: | 30. Aprīlis 2003 - 16:45 |
---|
| | | (Link) |
|
Nevajag vienkārši pārlieku lielas cerības saistīt ar cilvēku, t.i., būt lieki ideālistiskam. Man šķiet tas ir optimālākais risinājums. Un mazlietiņ pragmātisma.Ar to laikam pilnībā pietiek.
no kā es to dzirdu, mļin.
Neņem to tā pie sirds. Sirdī jau arī neiesi pavēlēt, es saprotu, ka vienam dzīves izjūta, emocionalitāte un pieķeršanās ir spēcīgāka kā citiem, tomēr pats es pieturos pie zināmas distancētības. Tā ir mana pieredze. That's all. |
|
|