aj, nu visādi ir bijis.
ir bijis tā, ka to, ko esmu pastāstījusi atsevišķiem cilvēkiem, kam esmu uzticējusies, pēcāk esmu dzirdējusi - protams, no citiem, protams, sagrozīti - kā baigāko superbaumu par mani. // tā gan ir tā smieklīgākā daļa
ir bijis arī tā, ka cilvēks, zinot, kā mani var sāpināt (t.i., esmu viņam pastāstījusi par saviem vājajiem punktiem), to pēcāk ir izmantojis, lai ar mani manipulētu.
bet visbiežāk, protams, ir tā, ka es pastāstu, cerot, ka sapratīs, un tomēr nesaprot vis.
un tā, ka cilvēka uzskati par man būtiskām lietām tik ļoti atšķiras no maniem, ka dialogs izrādās neiespējams.

viena lieta ir ekshibicionisms (kas man neapšaubāmi piemīt), cita - savu brūču demonstrēšana, lai visi tur varētu savus netīros pirksteļus iebāzt.

vismaz tiktāl es varu sevis sāpināšanu kontrolēt :) ar emocionālo sasaisti tā ir, kā ir (to toties es māku pietiekami prasmīgi noslēpt, lai cilvēki nezina, ka esmu pieķērusies ;))

(Reply to this) (Parent)