Kad es apprecējos, pirmie divi kopdzīves gadi bija visgrūtākie, jo naudas nebija nemaz. Strādāju trīs vietās, darīju huj viņu zina ko un meklēju iespējas aizbraukt. Bet tev tas neder, jo tu negribi nedz mainīt profesiju, nedz emigrēt.

Tas ko, es lāgā neraprotu, ir kā uz šo problēmu reaģē tavs sociālais partneris jeb man of the house. Vai viņš šajā sakarā ir kaut kā iesprindzis?

(Reply to this) (Thread)

jā
mēs dzīvojam konstantā depresijā un stresā, jo, darot to, ko vēlamies un kas ir nenormāli prodvinuta, nākas tērēt enerģiju 70%, lai pārvarētu visādus stulbus šķēršļus aizspriedumu, birokrātijas un neticības izskatā un 30% veltīt iecerei, kas, attiecīgi, beigās sanāk tieši tikai 30% izsaktā (nav īpaši pārliecinoši, ne?)...
Godīgi sakot, es sāku apsvērt Stockman kasieres karjeru, jo tur vismaz ir cietā alga, skaidri definēti pienākumi un darba laiks. Diemžēl tikai tikšanās ar svešzemju ļaudīm - kuriem tas, ko mēs te ar krūti uz ambrazūru darām, ir normāla, valsts atbsltīta 'no-sweat' ikdienas prakse, liek tomēr cerēt, ka varbūt, varbūt, ka kādreiz, ka varēs dzīvot arī tā

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Konstanta depresija un stress reāli lauž un dara gauži. Tāpēc es ne uz ko neceru, jo nedomāju, ka man ir tiesības cerēt. Respektīvi, es cerēju uz kaut ko pirms desmit gadiem, bet nu tas ir pārgājis.

Stockman kasieres karjera ir reāli laba opcija salīdzinot ar visām pārējām alternatīvām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nav jācer, ir jādara, anton!
Vienīgais, diemžēl, latvijā gan kaut kādas mentalitātes dēļ, gan arī nu jau ekonomiskās situācijas dēļ, ne tikai nav radīti apstākļi kvalitatīvai darīšanai, bet apzināti tiek bremzēts un nīdēts laukā, ja kāds mēģina šos apstākļus radīt, piekam, tas notiek vispār bez kaut kādas jēdzīgas motivācijas - vienkarši cilvēki tā dara, nezinu, stulbums, pieradums vai kas...

izteikšu vēl divas sāpīgas lietas, ja jau bļaģošanās diena:

1) besī ārā, ka LV ļaudis pavelkas tikai uz tām personām un lietām, kurām ir piekabināta ārzemju cedelīte klāt. Divās versijās - a) ir jāaizbrauc no šejienes, jāiemanto atzinība, lai pēkšņi visi te atkskārstu, ka, vai!, viņa vai viņš taču ir nenormāli kruti!; b) ir vienkārši jāaizbrauc no Lv, jo tāda cilvēka viedoklis automātā kļūst vērtīgāks par kāda lokālā cilvēka viedokli, neatkarīgi no satura jēdzīguma, kas, starp citu, ne vienmēr (īpaši jau kultūras jomā) ir tik neapstrīdams (skat.: Balčus par fotogrāfiju / University of Westminster, London, Photographic studies, MA)...

2) izriet no pirmā: ka tad, ja kads par spīti visam un visiem šeit tomēr kaut ko panāk, tad ar viņa nopelniem - arī nacionālā līmenī - izrotājas arī tie, kam butu pieklājīgi jāpaklusē. Neskaitāmās intervijās un rakstos dažādas institūcijas sit sev uz pleciem par gudrajiem latviešiem, kas tur, ārzemēs ir izsitušies, tā arī neuzdodot jautājumu, kāpēc viņi to nav izdarījuši šeit...

ai, vispār vēmiens nak domājot par to visu :(

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Āmen.

Jādara, jādara (man šis tas ir padomā, bet es tagad par to nerunāšu, lai neaizbiedētu). Cerēšana uz labākiem laikiem man vienmēr asociējas ar pasivitāti - tā ir tāds slinkā sofisma paveids.

Vemjam korī!!!

(Reply to this) (Parent)

Pag, pag, kuri bija tie trīs darbi, kuros strādāji?

(Reply to this) (Parent)