Pateicu tai raganai, ko domāju par viņu. Lai beidz mani kontrolēt, ka man tāda cieņas izrādīšana nav vajadzīga. A šī sēž ar tādu nemainīgu dzelžainu smaidiņu un izbauda katru mirkli savas varas.. Jo ko tad es varu izdarīt? Šādā situācijā normāls cilvēks būtu uzrakstījis atlūgumu, cits varbūt ielīdis dziļākajā stūrīti un priekšniecei pakaļu bučojis.
Bet es nemaz nejūtos ne par ko vainīga! Ne es izdomāju, ka bija tik neciešami karsti, ka nespēju pat no gultas piecelties. Direktors vismaz saprotošs - kā jau vīrietis.