Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Ir dienas, kad gribas kaut ko vai kādu zvetēt ar beisbola nūju.

Tu cilvēks plāno nedēļas nogalē izklaidēties, iespējams pašopingot ārpus dzimtās tēvzemītes robežām, aizmirst par skolas dabiem, kuriem termiņi nāk virsū un kurus jāuztaisa tik kruti, lai pašam elpa aizrautos ne tikai pasniedzējam un kursabiedriem. Un, jā es ir palicies gaužām garlaicīgs, jo takš viss foršuma un radošais potenciāls jāatstāj skolas vajadzībām.
Un tad vēl tās šizīgās filmas, kuras pēdējā laikā es skatos. Sākot ar Alucarda, la hija de las tinieblas, I'm A Cyborg, But That's Ok un La Pianiste.

Slimošanas negatīvākā puse ir tas, ka tu ne tikai jūties pēc sūda. Tu pēc tāda arī izskaties.

A vot nezināju, ka māku smieties līdz asarām. Klusais rīss, svētais rīss... nu ja.

Eu, nu, mīļumiņ! :'(

( Falliskais objekts uz mājas sienas )

My problem is solved. Un es te vēl brīnos par maziem puikiem, ja pat pasniedzēji uzskata, ka es pa taisno no vidusskolas, ka klubā pie ieejas man vienīgajai paprasa uzrādīt dokumentus. Eh.
Bet, nu, jā, meitenei alukai nebija ne jausmas, kas es esmu. :D

Jāsaka, kā ir - esmu drausmīgi dusmīga, jo vārds aizvainota ir tikai drupačiņas. Varētu padomāt, ka es kāds pasaules caurumu lāpītājs. Tikpat labi varētu padomāt, ka man rūp citi cilvēki. Sveši, man neko nenozīmējoši cilvēki.

Un es biju laimīga. Līdz vakardienas pēcpusdienai. Paldies par sagandēšanu.

Mans runātīgums ir apgriezti proporcionāls mana žurnāļa ierakstu biežumam. Es kursa biedru klātbūtnē neesmu spējīga fiziski aizvērties. Un tad es sajūtos galīgi glups un blonds susļiks, jo gvelžu par visu, kas tikko ienāk prātā. Nu, dumji, ko lai citu saka. Eh...

Un es netieku ar visu galā. Bet mācīties man patīk, sak' ko grib'.

Nekad. Es saku nekad pēc 3 lekcijām fizmatos nejutos tik nogurusi kā šite jau trešajā skolas dienā. Vrabūt tēvam taisnība - es pārforsējot, bet es tik tagad aptvēru, cik maz es zinu, cik daudz darba vēl stāv priekšā. A vot citiem liekas, ka te takš tāda lafā, ka tik turies. Uz rītdienu jau jābūt vietas apsekojumam, bet mana grupa ir tādi neizlēmīgi un neizdarīgi seski, ka man liekas, ka es to taisīšu viena pati. It kā man vienai vajadzētu.

Auto kaput.

Varētu padomāt, ka es kāds diži fotogēnisks radījums, bet par spīti tam es pēdējā laikā izklaidējos apņirgājot neizdevušās fotogrāfijas. Nupat bija kārta maniem jaunajiem kursabiedriem. Jēziņ, tur takš neviens smuks puika nav. Un ir viena atbaidoša riža lesbiete. Eh. Grūti man mazajam estētisma alkstošajam susļikam. Bet skatīsimies uz to no otras puses - es varēšu vismaz cītīgi mācīties(un apžilbināt seksīgo dekānu ar savām prāta spējām) nevis laist slienu.

Nekas nenotiek.

Ak, jel, līksmojiet kopā ar mani.

Pasapņot, protams, ir jauki, bet es pēc Viktora apciemošanas tā nopietnāk apsveru domu, ka vajadzētu studēt ārzemēs. Tā kā visi uz Angliju baigi sataisījušies, tad gribu būt kruts un oriģināls - izvēlos kaut ko citu. Ja, kas Eiropā nav nemaz tik diži daudz to universitāšu, kur to arhitektūru apgūt. Tā nu es te pētu un lasu. Sāku jau, protams, ar Franciju, bet tā, kā pilsētā, kurā dzīvo mani sirdsmīļie radi, esošajā universitātē neko tādu nepasniedz - tas atkrīt. Arī Lionā nekā. A neko. Liksimies ar Franciju mierā - uzrakstīsim vēstulīti radiem tā starpcitu par studiju iespējām tuvākajā apkārtnē. Gaidīsim atbildi. Nu, ko tālāk. O, re, Wiki ir vesela liste sagatavota tādiem tizlenīšiem kā es. Ohgūdies.. Visi citi kontinenti atkrīt, ieskaitot ASV, kur gan ir daudz krutu augstskolu šajā nozarē, bet - nē, nevelk galīgi uz turieni. Austrija, Vācija.. hmm... der padomāt.. ja tā apsmadzeņo, tad vācu valoda nemaz tik grūti iemācāma nav. To es varētu. Iepatikās šitā augstskola, jo iestāšanās noteikumi ir stipri..hmm.. īpatnēji. Tā teikt, ja viņi tevī saskatīs īpašo arhitektūras auru, tad tiksi, ja ne vari rakt grāvjus.Arī Varšavas univeristātē ir zīmēšanas eksāmens tāpat kā RTU.
Dānija..Dānija. Tur ir Inese - nē, paldies. Bet vispār metam pie malas snobismu - šitais ir kaut kas tāds, kas manai mazajai studētgribošajai sirsniņai liek sāpīgi iesmelgties.

Esmu pietiekami dīvaina, lai lielākajai daļai cilvēku nepatiktu. Bet reizēm pārsteidz svešu cilvēku pieķeršanās man. Un visvairāk pārsteidz to cilvēku pieķeršanās, kuri man iedzen bijību.

Jāsaka, ka laikam būšu samierinājusies, ka pirmo reizi 15 gados nebūs septembrī jāiet uz skolu. Nekas. Nākamgad. Latvijā vai kur citur. Galvenais, ka tev ir virzības plāns, ko un kā darīt. Bet viens prieciņš no tā visa ir - pēc gada es būšu zīmēšanas brontozaurs.

Nu, ko uzzīmēts uz 9. Bet fizikas līmenītis nepavelk. Jānovāc kādi 10 konkurenti no labā gala, lai es varu beidzot mācīties.

Šodien attālumu Rīga - Ventspils braucām 5 stundas. Tā teikt 2 mazsusļiki iekāpj mašīnītē un dodas uz savu dzimto miestu. Aptuveni pirms Tukuma saprot, ka ierastais ceļš besī un vispār rutīna tāda, ka teju ar galvu sienā skrien. Viens mazsususļiks ierosina, ka davai braucam uz Tukumus, sak' tur varot dabūt smukumu. Tā tur šādas tādas štātes iepirkām. Neko. Braucam tālāk. Otrs mazsusļiks ierosina, davai uz Kandavu aizbraucam. Izbraukājām Kandavu. Izbraukājām Sabili. Pabijām Zviedru Cepurē pēc asām izjūtām(ha ha ha), vizinoties ar rodeļiem. Pedvāli izlaidām, jo pakaļķepiņas jau tā nogurušas. Tā teikt - mākslu baudīsim citu reizi. Pa ceļam uz Kuldīgu mazusļiki ierauga zīmi, ka uz Māras kambariem var aizbraukt. A ko.. piedzīvojumu kārie mazsusļiki bruņojušies ar Zenit fotoaparātiem dodas vietējo džungļu iekarojumos. Pa Kuldīgu pavandījāmies. Ij viss. Karstums un pārgurums mazsusļikus bija pievārējis un abi viennozīmīgi secināja, ka nu laiks doties pie gādīgajiem vecākiem uz dzimto kraju.
Un tā tagd vakarā viens no mazsusļikiem slāj pa dzimtā miesta ielām, kur bērnībā uz dārziņu skrēja(īstais brīdis notraukt sentimenta asariņu) un prāto, velns, un man šite būs viss augusts jāpavada?