Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Lai cik nebūtu dīvaini, bet pēc darba biju iegriezusies sporta preču veikalā. Pētīju piedāvājumā esošos peldkostīmus, jo mīļumiņš var sazin' ko nostrādāt, lai mani aizdabūtu uz pludmali, lai es savas bālās miesas parādītu saulei. Tā es tur savā nodabā ņemos un tizlojos, kad pieplivinās klāt kāds no veikala darbiniekiem - pajauns puisītis.
Darbinieks: Varu Jums kā palīdzēt?
Es: Varbūt varat gan.. Nu, Jūs varētu man palīdzēt man piemērīt šo te(turēju rokās vienu no tiem peldkostīmiem)..
Darbinieks nosarka un aiztinās prom. :D Es vēl krietnu laiku ņirdzu par to. Bet vispār man vienreiz jābeidz izrunāties un traumēt cilvēkus.

Un šā rīta sapnī ar mani notika kaut kas revolucionārs, bet es nekādi nespēju atcerēties, kas tieši. :/

Atceros tos laikus, kad mācījos mūzikas skolā. Klavieru klase. Pirmie 2 gadi bija forši. Man ļoti patika. Nopirka man lielas brūnas klavieres un speciālu beņķi, uz kura sēdēt. Rīga. Klavieru modelis. Vēlākie gadi jau bija mocības. Izdomāju visvisādākos iemeslus, lai neietu uz nodarbībām. Sākot ar to, ka meloju, ka esmu sajaukusi pulksteņlaikus, beidzot ar to, ka salauzu vienu pirkstu. Mūzikas skolu tā arī līdz galam nepabeidzu. Pametu sestajā gadā. Tagad klausos vienu klaviergabalu n-to reizi un prātoju, kā atdabūt tās smagās brūnās klavieres uz Rīgu. Dzīve ir dīvaina vieta.

Tikko kā būšu apdarījusi pašus svarīgākos darbus, tad sākšu viņu vajāt līdz būšu panākusi to, ko gribu. Bet vispār.. nabaga cilvēks.