Atceros tos laikus, kad mācījos mūzikas skolā. Klavieru klase. Pirmie 2 gadi bija forši. Man ļoti patika. Nopirka man lielas brūnas klavieres un speciālu beņķi, uz kura sēdēt. Rīga. Klavieru modelis. Vēlākie gadi jau bija mocības. Izdomāju visvisādākos iemeslus, lai neietu uz nodarbībām. Sākot ar to, ka meloju, ka esmu sajaukusi pulksteņlaikus, beidzot ar to, ka salauzu vienu pirkstu. Mūzikas skolu tā arī līdz galam nepabeidzu. Pametu sestajā gadā. Tagad klausos vienu klaviergabalu n-to reizi un prātoju, kā atdabūt tās smagās brūnās klavieres uz Rīgu. Dzīve ir dīvaina vieta.