Kā, sakiet, kā lai šeit atgriežas pēc visām tām smieklu dzirnaviņām un asaru (tože smieklu) dvieļiem? Es nezinu, nav man atbildes, esmu pieradusi tagad vislaik smieties un viskādi mīlīgi izdarīties, bet ikdiena ir skāba un skāba palieku arī es. Bet pat jaunogadu, tāpatkā par meža namiņu nevaru nekā cita teikt kā - Ach! un notraust asaru no acs kaktiņa. Karoče, šitas bija visjaukākais un vismīļākais jaunaisgads mūžiņā, tiešām, tiešām, tik jauks, ka izvācāmies no viesmīlīgās mājasmātes mīlīgajiem apartamentiem tikai ap deviņiem vakarā vakardien, ilgi vēl smiedami, ēsdami gardas omletes (simis), pildītās olas (simis un madām) un šņabi ar pipariem (simis). Sasitām manu pīpīti, bet vaitad mēs par to raudāsim (raudāsim mēs par Kolzovu, ko šodien saprintēju sev, lai vientulībā un lepni), salīmēsim un pīpēsim. Lūk. Tāda sajūta, ka esmu bijusi prom kādu mēnesi un ne šitanī saulē, bet muminielejā vismaz. Aij, ko nu tur daudz, luvjū, kā jau teicu šī gada pirmajā ierakstā. Un tos pārējos ar, ne visus, ne tos sīkos, ja, kaz izrija zaļevnuju ribu vai kā viņu tur, bet tā visā visumā jauki mēs tur bijām un jauks mums bij apkārt it viss, redzkā ir, kad riebīgs kautkas jāraksta, tad spalva tā vien pati cilājas, akad jaukumā un siltumā sirds vai pāri plūsts (Tu tāds jūtīgs zēns), tad neko izņemot Ach!. Vārdsakot, Ach, Ach, Ach! kā tas viss bija
