Sapnī redzēju, ka opis uzdāvina man karoti. Porcelāna tādu, tur virsū rūķis ar pīpi un kaukādi ceriņi vēl, kuros lampiņas sakārtas. Kaukā neizklausās, ka uz labu. Karote? Dēm!

Uz dienestiem šodien labāk nepaļauties, to es kā pieturā stāvējusi saku, jo desmit minūtes vēŗoju kā avārijas dienesta auto ar migalkām nēsājas un slīd, vasaras riepās, čoļi? Vēl, nezinu vai tas tiešām aiz tām magnētvētrām vai kā, bet cilvēki ar uzvedas kaukā savādi. Piemēram, autobusā, ieleca cilvēks. Tā, ka v nature, -ieleca, nobļāvās "OP!" pa visu salõnu, visus sabiedēja un nostājās trešā pozīcijā, baletnieks laikam. Es, protams, ieņirdzos,vairāk gan tā blakusstāvētāja fizjonõmijas dēļ, nu, diezkas nav, ka tev pavisam negaidīti uzlec virsū bezmazām un vēl arī -OP ausī iekliedz, un to laikam nevaidzēj darīt, nu, smieties, jo nosēdies man pretim lecējs, uzķēris, tātat, pateicīgu auditõriju, dikti manierīgi kā tāds bīns nospieda STOP pogu un šķelmīgi gaidīja reakcijas, bet tad, tās īsti nesagaidījis, ķimerēja no stangas nost (nu, tur, augšā,pie kā gari cilvēki turas, kamēr brauc)reklāmiņu, ko rezultātā iesvieda izbrīnītam blakussēdētājam klēpī. Pie stokmaņa viņš izleca. Ardievas nepamāja.
Savukārt, uz ģertrūdes ielas, man uzbruka hokeists, bez slidām gan, toties ar hokejkātu un šariku, raidīdams, tātat, to šariku man zābakos, nokliegdams "Jess" un mednieka apmierinājumā aiztraukdams tālāk. Viens pats tāds, bez smejošiem draudziņiem, bez kā. Ar nepacietību gaidu, ko šodiena vēl nesīs.

- Tu, galvenais, vīriešiem netici, visi mēs draņķi vēl ne tādi, glaimojam- līdz vietām lai tiktu, nu tu saproti, kurām, glaimojam ja,a tad vēders sāk augt, tad, retais no mums priecīgs, - tad mežā...

Man ir lieliskākie draudziņi pasaulē. Viņi man piezvana, pašā darba juceklī, piezvana un paziņo, ka patlaban vāļājoties gultā un dzerot šampi, essaku, man prieks, tātat, bet man jāstrādā, viņi saka, betfjokla, tev arī jānāk šite, arī pie mums, essaku, nevaru, manis te (darbā) jau vakar nebija, viņi saka- davvāāāj, es saku, labi, visu apdraīršu, nākšu. Cenšos, tātat, apdarīt, visa piere aukstā rasā, pēc pusstundas, zvana akal, no visiem ta numuriem, mobilka tik vibrē pa galdu, es neceļu, domāju, nu līf mī alõn, ka neesmu nekā padarījse. Daru, daru tāda, pēkšņi bosa  māsa, ja, tā, kas puspriekšniece, dod man savu telefonu, nuto, stacjonāro un saka, nezinu, kāpēc pie manis, bet te tevi prasa, paceļu, atur, atskan :"Labdēēēn, vai mārketinga daļa?! .... Hihihi...Esam tagad restorānā, nāc pusdienās" un tāds korīts smieku fõnā, uz ko, neattapīgi, vaidzēj jau tēlot solīdo sarunu, apsmējos un noķērcos :"Ķēms tu tāds!"