Nutadtā, šorīt es gribēju, kaut vells mani būtu parāvis jau vakar, brokastiņā pīpēju vienpēcotras kā tas kaupers dziedāj, līdz man kļuva slikti, blenzu savām vējpūstajām acīm sienā (vilcienos jau, lõgjiski vai atraut visus logus, priekšā -pakaļā, lai izpūš ne tikai to) un ta uzsāku savu šausmu ceļu līdz darbam, apcerēdama savu miršanas kleitu, akdievs, tik jauna un jau beigta.
Vārdsakot atnācu es te ar tādu sejas izteiksmi tākā akal Tas Bernards (ko es, starp citu, nesen sapnī redzēju), tākā būtu apēduse citrõnu un vienlaikus apčurājsēs, bet koļektivs tākā viena moļekula, teica "kilikili" un pacienāja ar konfektēm.
Nuja, ta sestdienā Ezerniekos iebrauca draudziņi ar bandžõ, ermõņikām un 73ā gada telvīzõru, babuļkas pie aptiekas gandrīz apakaksījās, unta bija mums tādi vīnā mērcēti gūdtaimi un mazliet pagurusi kopābūšana.
Paldiesdievam, šitanī reizē õps nenāca moku ceļā mani pavadīt, jo tikām mājā citādākos veidos, šoreizīt bij atvadu pusdieniņa un man asaras bira zupā "plopš, plopš, plopš" kā tādai Bendera līgavai, nākošā reizē jāiegādā kaukādas tabletes šitādiem õpju gudbaju  gadījumiem, savādāk šito trīcošo apakšlūpu tak ar nevar vairs izturēt.
Nujā, un ta es iebrauc tai rīgā, gāju gar to Maskavsnamu, kā nu tur sauc to ielu, un, vārdsakot, dabūju redzēt kā čaļi mašīnai logu ar ķiegjeli iznes un sagrābuši pillas rokas nesās man pretī, domāju, vot, tagad gan beidzot dabūšu pa purnu, aizvēru acis un apsastājos, bet, neko, paskrēja garām. Nutaes stāvēj un domāj, ko ta šitādos gadījumos dara- sauc "GORODOVOJ!" , "LJUDJI!", "POĻICIJA!"? 
Un ta es domāju, eitakjūs, tieciet paši galā ar saviem nesmukumiem un turpināju ceļu uz smirdīgajām mājām.

Nuja, pirmstamām, jau minēju šito iestādījumu , betē, parcikpartik, manās ilgajās stundās līdz busam jūs kategõristiski atteicāties ar mani sarunāties, ta man nekas cits neatlika kā to iestādījumu intreses pēc apmeklēt.
Nuja, iegāju es tur iekšā, aizbildinoties, ka man õpim dāvanas vajag, laigan nevaidzēja, čaklā saimniecīte bij dikti atsaucīga un sagaidīja mani ar vārdiem:"Jūous ziniet, a mUms te, veikAlā, ir tāds NOUvirziens- - -  - - JUouki!".
Nuta man rādīja juokus, a juoki bij tādi, par piemēru - lecošs rõzā pups, jūrnieku krekls ar uzrkakstu "ļubļu vodku", dažadas pretīgas krūzītes ar tikpat pretīgiem uzsaucieniem, piemēram :"Orli muh ņelovjat" nu un visādas tamlīdzīgas hreņas. Ta tur vēl bij tāda uzgriežama manta, kur divi večuki ar štokiem, čaklā saimniecīte, cilādama to kasti teica man tā :"Un te mums tāĀda mANta ira, kad viņņu uzgriež, tad viņi kAujas ar ŠTOKIEM, lūk, man pat pašai kļuva INTRAsanti", sekoja paraugdemonstrējums, viņi tiešās kāvās ar štokiem.
(Un te, nedaudz priekšvēstures-manan õpam (89g) Pasienē ir brāls (87g), ar kuru šams nerunā kādus piecus gadus, viņi viens otram, citēju, esot miruši)
Un ta ka es iedomājos, ka es õpim šito pasniegtu un atrautos noteikti  ar kādu bibliu, ta, vārdsakot, es tā sasmējos, ka dabūju, pieklājībspēc, nopirkt viesnīcas zvaniņu pa divi pieēsmit un skriet laukā. Vot, tādu, juoki!

Nuja, kātad, pirmā darbdiena un t¤ 37.7