Pēc 3 nedēļu pauzes, ahileja cīpsla likās mierā, un nu atkal varu pārvietoties ātri un ilgi. Pa divām brīvdienām 28 km. Tikai to noteikti vajadzēja darīt nedaudz lēnākā tempā.

Man ļoti nepatīk, kad ubagi un visādi palīdzības lūdzēji uz ielas vēršas pie manis. No vienas puses neērti atteikt, jo, ja nu patiešām vajag, no otras - visi tie maztalantīgie stāsti pazemo mani, jo pieļauj, ka varētu noticēt. Piemēram, vienam, kurš uz Skolas ielas vāca biļetei uz Pērnavu, nīgri atrūcu, ka pa trīs mēnešiem viņš mierīgi būtu varējis aiziet kājām. Viņš vēerīgi ieskatījās manī un pieklājīgi atvainojās.
Bet viendien atkal tā sakrita, ka bija jādodas patālākā ceļā uz kāzām. Un viss tāds uzvalkā ar kaklasaiti, kā tāds mormoņu uz ielas uzrunātājs, ierados autoostā, kur, kā gadījās, kā ne, pie manis vērsās... kā lai to politkorekti pasaka?.. čigāns, lūdzot 50 santīmus biļetei. Man, protams, prātā tūlīt atausa visi iespējamie stereotipi un Pērnavas braucējs, bet tad, labā omā būdams, un tā kā tajā dzīves posmā man tas nesagādāja itin nekādu apgrūtinājumu, aizvilku viņu līdz kasei un nopirku biļeti uz Daugavpili. Visas viņa temperamentīgās pateicības izpausmes pat nemēģināšu aprakstīt. Pie sevis tik nodomāju, tu dabūji, ko lūdzi. Vai brauksi uz Daugavpili, vai nodosi biļeti atpakal kasē, ir tikai uz tavas sirdsapziņas un tikai tava atbildība.

Tīrot džanku atstoņiku, pamanīju vienu ziņu, kas nebija no Sjang Lī Čonas ar bezgala vērtīgu pakalpojumu piedāvājumu. 4000 biļetes uz "rītdienas vakaru", kādas cenas piedāvājat?
Kā man patīk cilvēki, kuri četru tūkstošu apmeklētu pasākumu sāk plānot iepriekšējā dienā! Un nedrīkst neatzīmēt spama filtru, kurš šo klasificēja kā spamu.

Savas domas internetā lieku ļoti reti, taču šībrīža pirmsvēlēšanu situācija likusi piesēsties pie datora un uzrakstīt savas pārdomas - šāda ir pēdējā laikā visbiežāk lasītā frāze. Nu, ko? Laikam jau tomēr taisnība, ka katram vajadzīgs psihoterapeits, ar kuru izrunāties, lai nav jāpublicē nenovērtējamais viedoklis tīklos.

Kad vienu rītu "šorīt vajadzētu aizbraukt ar vienu autobusu agrāk", bet citu "šorīt vajadzētu vēl agrāk braukt", tad dienā, kad viss uz brīdi atgriežas daudz maz normālās sliedēs, pēkšņi attopies, ka vairs i nesaproti, cikos tev vispār būtu jāiet laukā no mājām.

Starp citu, runājot par balss nodošanu glabāšanā, tas nav jādara šodien. Pilnīgi noteikti! Tikai sākot ar rītdienu.

Pa ceļam uz autobusu piesitās kaķis. Tecēja nopakaļus ņaudēdams, sak, ņem mani līdz uz darbu! Adu, šuju, tamborēju,:ķeru mušas un peles, ņaudu četrās valodās, un bērnu kopšanas atvaļinājumu šogad man nevajadzēs.

Princese Zeltīte, izplājusi lindrakus pa autobusa grīdu, visu ceļu apzvanīja radus un draugus, lai skaļā balsī risinātu lietas. Bet es nesaklausīju ne vārda, jo biju pārāk aizņemts, prātojot uzkāps kāds vai neuzkāps.

Sociālie tīkli ziņo, ka Cenu pagastā pie veikala "Delikateses" uzradies kaķītis. Esot aizdomas,:ka izmests no mājām, nobažījies informātors. Nu, nezinu, nezinu... tās delikateses...

Mūžīgo vasaru pēkšņi nomainījusi nepārejoša saaukstēšanās sajūta. Vajadzētu izdarīt šo, vajadzētu arī to. Bet tad iedomājos trakomāju, kas nākamnedēļ jāpārdzīvo, saskumstu un nedaru neko.

Atgādiniet, ar ko mēs tik ļoti bijām aizņemti 1993., ka neklausījāmies Slowdive?

Slowdive - Souvlaki

Kultūras darbinieki Saeimā - jā vai nē?

Jaunā Vientulība.

Tikai nedēļa sabiedriskajā transportā un "esi sveicināta, zaraza!"
Par laimi tā izpaužas tikai kā paātrināta sirdsdarbība un ātrs nogurums.

Nu labi, es saprotu, absolūti nepieņemu, taču saprotu - velti cerēt, ka kaut kāds kurpju pāris, ko reiz esi atzinis par labu esam pēc gadiem 3-4, kad iepriekšējais ies uz galu, būs atkal mopērkams. Jāstmulē patēriņš, jauno modeli varbūt nopērk arī kāds, kurš vēl iepriekšējo noplēsis. Bet kāpēc veikalu plauktos vairš nav atrodama vienīgā košļajamā gumija ar pieklājīgu garšu?!

SIA [..] ir zinātniski tehniskā pētnieciskā firma.
Pielietojam senču noslēpumus rīkstniecībā un mājas būvniecībā.
Iespējama zemes tektoniskā lūzuma zonas novēršana zem ēkām.

Uzņēmuma lokācija, protams, ir Akadēmijas laukums 1.

Rītu iesāku, laužot pašam sev doto solījumu apskriet tikai vienu apli ap dīķi (apm. kilometrs). Tā vietā noskrēju divus. Par laimi rimos vēl pirms kāja sāk svilt elles ugunīs. Gribētos jau gan izteikties smalki un precīzi, piemēram, ahileja cīpsla, bet varbūt tā nemaz nav īstā, kas cietusi, tāpēc atstāsim to pataloganatoma ziņā, un paliksim pie visai izplūdušā, toties nemaldinošā termina - kāja.
Nekad iepriekš nebūtu domājis, ka var izjust gluži fiziski sajūtamas "lomkas" pēc kustības, kā tas bijis pēdējo trīs nedēļās. Ik oa laikam pamēģinot, pēc tam ciešot un knapi klunkurējot. Un ik dienas, mājupceļā skaudīgi noskatoties neskaitāmajos skrējējos, domājot, cik labi tagad būtu izvēdināt galvu.
Par spīti tam visam, šonedēļ četras dienas darbā izdevās noturēties nevienam neko asāku nepasakot, katru e-pastu trīsreiz pārlasot, bet tur, kur jāsaka balsī, vienkārši noklusējot.
Piektdienai gan izturības nepietika. Taču attaisnojumam, godātie zvērinātie, varu bilst, ka tas notika pēc darba laika beigām. Bet tas, pirms un pēc darbalaika, ir brīdis, ko pavadu darbā, lai "izdarītu lietas", nevis kalpotu par zīdaiņu aktivitātes centru. Ja ilgi un neatlaidīgi urbina, var sagāzt pat Ķīnas mūri.

Atvainojiet, bet iestādes nosaukums "Jāņa Rozenntāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs" pēkšņi izgaismoja manu nekompetenci dižgaru biogrāfijās, tāpēc pajautāšu - vai viņi bija pāris?

Pēdējās laikā tik daudz reižu nācies lasīt, atzīšos - tikai sākumu, jo līdz galam lasīt nav bijusi motivācija, dažādu autoru tekstus, kas sākas ar vārdiem "Man pēdējā laikā daudzi jautā, par ko balsot...", ka nevaru neaizdomāties, kā tas nākas, ka man neviens neko tādu nav jautājis. Nē, nepārprotiet - tas itin nekādi nav domāts kā uzaicinājums pajautāt.