Reiz lasīju par kādu padomju vēsturnieku, kurš kā pieklājas, bija izpētījis un aprakstījis pagājušo gadu notikumus un vadoņa lomu tajos. Taču uz to brīdi, kad savāktais materiāls litrerāri aptamborēts un ticis iesniegts kur nu tas doktora grāda pretendentiem jāiesniedz, Staļins sadomājis atmest pakavus, bet pēctecis to nolicis pēdējiem vārdiem un pilnībā izmainījis publikas viedokli par to, kā vajadzētu traktēt vēsturi. Mūsu varonis no jauna ķēries pie darba, racies pa arhīviem meklējot, kur Tajā Dienā™ bijis un ko darījis jaunais boss, un pārrakstījis savu opusu atbilstoši jaunatklātajiem vēsturiskajiem faktiem. Darbs neesot bijis viegls, taču galā ar to ticis. Par Ņikita Sergejevičs aizlaists pensijā pirms autors paguvis aizstāvēt savu disertāciju. Kādu laiku pasvārstījies, pārrakstīt vēlreiz vai griezt vēnas, nu jau ne tik jaunais vēsturnieks tomēr ķlēries pie darba atkal. Par laimi Brežņevs nodzīvoja ilgu un laimīgu mūžu,līdz ar to mūsu bēdubrālis pie doktora grāda tomēr ticis.
Bet kāpēc es to atcerējos? Gadījās palasīt, kā viena mācīta, droši vien, sieva, piesaukdama senos romiešus un vēl senākus grieķus, gari un plaši analizē kaut kādu Kalvīša glupību, kas oriģinālā satilpusi 2-3 teikumos. Māciet, māciet cilvēkus, izglītojiet viņus. Un viņi noteikti atradīs pašu labāko pielietojumu iegūtajām zināšanām.
Pēcāk secināju, ka tas ko līdz šim uzskatīju par interviju žurnālā, patiesībā ir darba pārrunu atreferējums. Atlasi izgājušais kandidāts Štokijs debitējis ar biznesa plānu nekustamā īpašuma tirdzniecības jomā. Nezinu gan, vai kāda banka viņam pret to iešķiebs kredītu. Pārbraucis pa diagonāli pāri tai herņai pie sevis nodomāju, labi gan, ka Šlesers toreiz neizturēja konkursu uz štata rakstītāja vietu! Bet nebūtu slikti, ja arī šis nešķiestu pērles velti, bet pacietīgi tās krātu memuāriem.