Noskatījos Vēstules no Ivodžimas. Iespējams labākā filma par karu kādu jebkad esmu skatījies. Te gan jāpiebilst, ka karš nu nekādi nav mana mīļākā tēma. Ja ir kaut kas, kas riebjas vairāk, tad tās ir filmas par maniakiem. Ja sarēķinām cik tādas procentuāli tiek uzņemtas attiecībā pret visu pārējo un pieņem, ka tas korelē ar šobrīd dzīvojošo cilvēku smadzeņu podiem, paveras visai bēdīga aina, un ir pamats piesargāties vismaz no 2/3 kāpņu telpas kaimiņu, lai tie kādā brīdī tevi nesadala sastāvdaļās ar motorzāģi vai kā tamlīdzīgi. Atgriežoties pie Vēstulēm, varētu teikt, ka Īstvuds ir lielisks režisors. Nesalīdzināmi lielāka bauda skatīties viņa režisētās filmas kā viņu pašu uz ekrāna ar koka ģīmi un papirosu zobos.
Par Mūsu (t.b. viņu) tēvu karogiem gan atturēšos ko teikt, jo avots, kas man iedeva tās skatīties bija uzticīgs sev un zibensrecenzijā diagnosticēja, ka to var arī neskatīties. Vispār viņš ir visai iecietīgs un, pat lasot mūsdienu krievu vēsturnieku no "malas labāk redzams", neliek grāmatu nost, kamēr tur bez plikas propagandas ir vēl vismaz kāds interesants faktoloģiskais materiāls. Nu, ja reiz viņš saka, ka mārrutks, tad tā visdrīzāk arī ir.
Starp citu, interesnti, ka vietējie kinokritiķi nekad neko sliktu ne par vienu koka kolas plazā rādīto filmu neraksta, pat par Džima kerija pirdienkomēdijā vai ko tamlīdzīgu. Sākotnēji nospriedu, ka šamais pārītis prasti baidās palikt bez brīvbiļetēm uz kino, bet tagad, pēdējo notikumu gaismā jāsecina, ka šie visnotaļ piesardzīgi izvairās nokļūt uz apsūdzēto sola, jo uzrakstot, ka tas vai cits gabals ir mēsls, kurš uzņemts ar vienu vienīgu domu, noslaukt no pieticīgās publikas pēc iespējas vairāk lašu, tiktu nodarīts pavisam reāls morālais kaitējums un finansiāli zaudējumi ieinteresētajām personām.