Šorīt no kādas augstceltnes uzkrita apmetuma gabals. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Tieši pa galvu. Dzīvības uzturēšans funkcijas nav apdraudētas, taču par prāta spējām garantēt nevaru. Izpurināju matus un hāju tālāk. Pie sevis apcerēdams, kā būtu, ja būtu kritis kas lielāks un smagāks, un norautu man ausi, vai pārsistu galvu, kā es gar zemi pakritis pēdējiem spēkiem spiestu tālruņa taustiņus, lai izsauktu policiju. Vai ātro palīdzību. Kā pēc tam no viņiem piedzītu kompensāciju. nez, vai varētu dabūt arī ko par morālo traumu, vai  tikai par zeļonku un plāksteriem iztērēto? Tad atkal iedomājos, ka vainīgo strādnieku taču padzītu. palika žēl. Un tad iedomājos, ja nu uzkrīt kaut kas lielāks un smagāks kā nepieciešams. Sapratu, ka nav ko sapņot par iedzīvošanos vieglā naudā, jāpieliek solis un jātaisās, ka tieku.