Gada nogalē, šķiet 30.decembrī, pret vakaru, vientuļi klīzdams ielās, satiku iesirmu kungu. Pasveicināju. iepazināmies. Mefistofelis šim bij vārdā. Tūlīt pat radās doma noslēgt darījumu. Mēģināju šo pielauzt gan šā, gan tā, bet viņš ne pakam neļāvās sakārdināties. Visbeidzot apsolījos, ka nekad, dzirdi, nekad vairs! Un ne par ko. Tad gan šis vairs nespēja turēties pretīm, ar asinīm lai apstiprināja līgumu. Ko padarīsi, notāri jau bija ķērušies pie plostošanas. Ap 2. janvāri pamodies, sāku pamazām atcerēties un meklēt, ko labu esmu iemainījis. Nekā! Nikns zvanīju savam nesenajam darījumu partnerim un teicu: "A ne vella, vecīt, šitā ir sausa runa! Aizmirsti!" Un nu atkal viss ir pa vecam. Un nav ne vainas.