Laiku pa laikam iedomājos, ka vajadzētu iegādāties kādu galvas segu. Reizēm galvu piesegt nav par ļaunu, nu tur, kad maijā sāk krist sniegs, vai autobusā caurvējš. Un, lai arī ļaudis mēdz teikt neskati vīru no cepures, tomēr... Pirmais iespaids paliek pirmais iespaids. Kas zin, vai tas nepaliks pēdējais. Filmām arī nereti ievads ir tas labākais, grāmatām retāk. Nez kāpēc tas tā? Varbūt taisot filmu, pēc ievada uzfilmēšanas un samontēšanas režisoram viss pagalam apnīk. Vai arī, tieši pretēji, pabeidzis filmu, saka sev baigais sūds sanācis, davai vismaz ievadu uztaisīsim foršu! Un tad es iedomājos kāds varētu būt pirmais iespaids, ko atstāt, piemēram, bankā, dodoties pēc kredīta. Varētu, tas tikai kā variants, pavērties durvis, bet patām neviens neienāk. Bankas darbinieki viens pēc otra vaicājoši paceltu skatu, sak kas notiek. Tad pa durvju šķirbu iebrauc uzvelkamā mašīnīte, izmet slaidu loku un, kad atspere atslābusi, apstājas telpas vidū. Apsargs ķer pēc pistoles, retie apmeklētāji krīt gar zemi. Te durvis paveras līdz galam, un braši iesoļoju es. Salutējot apsargam piemetu divus pirkstus pie cepures, un, piegājis pie kases lodziņa, nevērīgi izmetu vai te var samainīt simtnieku sīcenē? Gribas pačurāt, bet kā par nelaimi nav ne vienas piemērota nomināla monētas. Nu, kaut kā tā.