Svētdiena. Pulkstenis rāda pusastoņi. Dzeru kafiju un atceros, kā vēl ceturtdien plānoju nedēļas nogali pavadīt ilgi, ilgi guļot.

Aiz loga jaunās mātes, tik jaunas, ka šķiet, vēl pērnpavasar, lai gan nē, pēc brēkuļiem spriežot, aizpērno stundu laikā pīpēja pie garažām un trekterēja aliņus, un iespējams todien abi pēcteči arī tika ieņemti, stumda šurpu turpu kaut kādu riteņotu transportu. Man jau galva sareibusi un sprandā iemeties lauzējs, kā tad, kad pārlieku ilgi vērots pingpongs. Un zāle, škiet, tur nekad vairs neaugs!