Starp citu, klaviatūras taustiņi ir gana lieli, lai varētu rakstīt cimdos.

Pēc vairākām dienām, kad debesis klājis vienmērīgi pelēku mākoņu vāks, kas turklāt vēl bijušas brīvdienas, ir zudusi sasaiste ar laiku un telpu, un ir aplam mulsinoši, no rīta, atverot acis, ieraudzīt sauli tieši tajā stundā tieši tajā debesu sektorā.

Ziemassvētku vakarā autobusa pieturā sastapu blogeri bez datora. Viņa, piesēdusi uz soliņa pašas malas, izklaidīgi ņurcīja pirkstos cigareti, pa laikam ievilkdama dūmu, bet lielākoties pikti kaut ko pie sevis purpināja, it kā uzrunādama visus tuvumā esošos, tajā pat laikā ne pie viena personīgi nevēršoties. Brīžiem viņa kāpināja toni, taču tad atkal pierima, lai rāmi burbuļotu īdz nākamajam paisuma vilnim. Tā īsti neviens viņā neklausījās, ja nu vienīgi uzmanījās, lai nenošķiež siekalām emocionālā kāpinājuma brīdī. Arī es ne, tāpēc nepateikšu par ko īsti bija viņas puksts. Tā kā kaut kas par folijas cepurīšu neaizstājamību, tā kā par nepareizajiem laikmetīgās mākslas ekspertiem, tā kā par ekseļiem. Bet varbūt paavisam ko citu. Tikai paguvu nodomāt, sasodīts, cik tas izskatās pazīstami, un tad jau nāca mans autobuss.